Ir cilvēki, kuriem ir žēl klaiņojošo dzīvnieku. Bet par klaiņojošiem dzīvniekiem viņi kļūst tikai tāpēc, ka kādam nav bijis viņu žēl, tāpēc viņi ir izmesti. Līdz ar to klaiņojošo dzīvnieku skaits ir rādītājs necivilizētai sabiedrībai. Jo vairāk ir klaiņojošu dzīvnieku, jo uz zemākas morāles pakāpes ir sabiedrība. Un manuprāt, mūsu sabiedrība ir diezgan zema līmeņa.

Izmest suni, ļaut saviem kaķiem klaiņot, tā ir tāda ierasta lieta. Vēl ir ļoti raksturīgi vasarnīcu varianti, kad augustos visi dārziņi un vasarnīcas ir pilnas ar pamestiem kaķiem un suņiem. Un liela sabiedrības daļa uzskata, ka tas nav nekas īpašs un traģisks. Ja ir valstis, kurās tiek uzskatīts, ka paņemt kādam maku ir ļoti slikti, nodarīt pāri kādam ir ļoti slikti un pamest dzīvnieku arī ir ļoti slikti, tad mūsu valstīt, tas tā nav.

Es nedomāju, ka pēdējā laikā cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem būtu palielinājusies. Vienīgi cilvēki ir vairāk sākuši par šīm lietām publiski runāt. Pirms kādiem gadiem desmit, kad mēs lūdzām cilvēkiem, aculieciniekiem, lai viņi uzraksta iesniegumu policijai, viņi atbildēja :”Nu ko tu daudz! Vai tad jūs to nevarat izdarīt? Tas taču mans kaimiņš, es taču tā nevaru!” Tas man liekas absolūti nenormāli!

Es lasu brīvvalsts Latvijas laika avīzes un tur arī bija cietsirdīgi gadījumi pret dzīvniekiem, tikai tad cilvēkus arī tiesāja ar reāliem naudas sodiem un pat cietumsodiem par nodarīšanu pāri zirgiem un lopiem.
Sabiedrībā valda ļoti zems ētikas un atbildības līmenis vispār. Tas tāpat arī notiek ar bērniem, jo ik palaikam presē parādās šokējoša ziņa, ka miskastē ir izmests bērns. Tad nekādu labāku attieksmi pret dzīvniekiem mēs vispār nevaram sagaidīt no tādas sabiedrības. Kāpēc lai ar pietāti sabiedrība izturētos pret dzīvniekiem? Un tāda attieksme valda visur – gan pret vecākiem cilvēkiem, gan pret jebkuru dzīvu būtni, kas nevar dot neko pretī, kas nevar aizstāvēties.

Dzīvnieks nemāk runāt, nemāk pasūdzēties, tāpēc cilvēki bieži vien uz šīm būtnēm izgāž savas dusmas, savu nervozitāti. Un arī sodi pie mums Latvijā ir ļoti zemi.

Klaiņojošo dzīvnieku situācija nav ne sliktāka, ne labāka. Būtu labi, ja kopumā Latvijā būtu daudz vairāk dzīvnieku patversmju. Bez tām tomēr nevar iztikt. Bet tajās vietās, kur šīs patversmes nav, tur problēmas tiek risinātas akmens laika līmenī. Nav tā, ka Latvijā cilvēki neņemtu dzīvniekus no patversmēm, bet Lielbritānija ņem vairāk. Piemēram, Beļģijā stāv rindā uz kaķiem. Uz kaķēniem jāstāv rindā pat pāris mēnešus. Jo tur jau sen šī problēma ir izkausta. Bet pie mums patversmes ir pārpildītas ar dzīvniekiem. Bet tas arī ir sabiedrības spogulis.

Ja patversme grib saglabāt šos dzīvnieciņus un pagaidīt, kad uzradīsies tiem kāds saimnieks, bet tikmēr ir jāuzņem jau nākamie, tad patversmes top pārpildītas. Latvijas likumdošana atļauj, patversmei pēc 14 dienām pieņemt lēmumu par dzīvnieku iemidzināšanu. Gada laikā patversmēs tiek iemidzināti kādi 25%. Bet tā vairāk notiek valsts patversmēs. Pie mums ir arī sabiedriskā kārtā uzturētas dzīvnieku patversmes. Tajās gan neiemidzina nevienu dzīvnieku. Bet pašvaldību patversmēs dzīvniekus nevar turēt bezgalīgi ilgi. Tur ir savi noteikumi.

Patversmju uzdevums nav turēt dzīvniekus visu mūžu. Patversme nav laba vieta dzīvniekam. Tā ir īslaicīga izeja no bezizejas. Patversme ir tikai cietums, tikai vieninieku kamera. Sunim ir vajadzīgs arī saimnieks. Viņam neder tikai pilna bļoda ar ēdienu.