Reiz senos laikos kādam slavenam meistaram tika uzdots pagatavot skapi Ķīnas ķeizara guļamistabai, kas bija viena no greznākajām telpām pilī. Meistars, kurš bija arī dzen mūks, sacīja ķeizaram, ka vēl piecas dienas viņš nevarēs uzsākt darbu. Ķeizara spiegi novēroja, ka mūks šajās dienās visu laiku sēdēja un izskatījās neko nedarām.
Kad piecas dienas bija pagājušas, mūks piecēlās. Nākošo trīs dienu laikā viņš izgatavoja visburvīgāko skapi, kāds vispār bija redzēts. Ķeizars bija tik pārlieku apmierināts un ziņkārīgs, ka pasauca mūku pie sevis un jautāja, ko viņš darījis tās piecas dienas pirms darba sākšanas.
Mūks atbildēja:
„Visu pirmo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras domas par neizdošanos, no visām bailēm un domām par sodu, kas mani gaidītu, ja mans darbs ķeizaram nepatiktu.
Visu otro dienu es pavadīju, atbrīvojoties no domām par savu nepiemērotību un nepieciešamo prasmju trūkumu ķeizara cienīga skapja izgatavošanai.
Visu trešo dienu es pavadīju, atbrīvojoties no katras cerības un tieksmes pēc slavas, spožuma un atalgojuma tai gadījumā, ja man izdotos izgatavot skapi, kas ķeizaram patiktu.
Visu ceturto dienu es pavadīju, atbrīvojoties no lepnuma, kas manī varētu rasties, ja mans darbs vainagotos panākumiem un es saņemtu ķeizara uzslavu.
Un visu piekto dienu es pavadīju, lai savā garā radītu un redzētu skaidru priekšstatu par šo skapi, veidojot to ar noteiktu domu – lai pat ķeizars tādu vēlētos - tādu, kāds tas šobrīd stāv Jūsu priekšā.”

Avots: www.zeitzuleben.de
I.Ančevskas tulkojums no vācu val.

Iedriiksteeties ir skaisti!(Z.Maurinja)

rrrrrrrrrr

Iesākumā bija plaukstas.. Viņas dzīvoja laimīgi. Līdzās rokām, kājām, ausīm, pirkstiem un citiem draugiem. Kādu dienu Dievs visiem deva pildīt kādu uzdevumu.
Bet Plaukstām vēl ne. Abas ļoti saskuma un jutās pamestas. Viņas saķērās kopā, viena otru mierinādamas, un teica: „Mīļo Dieviņ, mēs zinām, ka esam bijušas lielas draiskules un to vien darījušas, kā rotaļājušās un blēņas darījušas. Mēs lūdzam tev piedošanu un nesodi mūs tik bargi, bet dod kādu mācību, jo esam sapratušas savu kļūdu!”
Taču Dievs viņas nebija aizmirsis, tikai aizgāja uz avotu padzerties, jo diena karsta. Vērdamies dzidrajā avota ūdenī, Dievs redzēja Plaukstas lūdzamies, un mīļi pasmaidīja.
Tad devās atpakaļ pie skolniekiem, un, saticis Plaukstas, viņš uzrunāja tās: ”Es esmu ļoti priecīgs par jums, jo savu pirmo uzdevumu esat izpildījušas godam! Turklāt bez manas norādīšanas! Tieši lūgšana bija tas, ko gribēju dot, kā uzdevumu. Ar to jūs varat sarunāties ar mani. Un es jūs dzirdēšu, lai kur arī jūs atrastos. Bet par lielo vēlmi mācīties es jums došu vēl kādu uzdevumu. Un to sauc- Darbs.”
Abas nu kļuva tik priecīgas, ka saplaukšķinājās. „Tas būs ilgs darbs. Vai spēsit būt pacietīgas?” jautāja Dievs. „Jā, jā, spēsim!” atteica Plaukstas.
„Jums būs jāaudzē puķe. Bet tā nav parasta puķe. Tā ir Mīlestības Puķe.

Un brīdī, kad Viņa plaukst, tā izstaro brīnumainu smaržu. Un, kurš to smaržu sajutis, tas izjūt neaprakstāmu laimes sajūtu. Bet tas tikai īss brīdis. Un, ja Puķi nenoplūc, bet ļauj tai izplaukt pavisam, ierauga Gaismas kamoliņu, kas zieda pumpurā.

Ar apņēmību, neatlaidību un pacietību var iegūt Atslēdziņu, kura atslēdz visas puķes pazarītes. Tai brīdī, kad pēdējās durvis atslēgtas, Puķe atplaukst un Gaismas kamoliņš izritinās pa visu kātu līdz pat visdziļākajai saknītei. Un vietās, kur atslēgtas pazarītes, staro šī tīrā Gaisma. Tik spoži, ka apņem tās audzētāju un saplūst Vienā Veselumā- bezgalīgā Gaismā, ” teica Dievs, un pasniedza Plaukstām mazu apaļu sēkliņu...
Avots: http://www.e-misterija.lv

Reiz dzīvoja kāds Brīnumdaris. Viņa varenībai nebija robežu. Viņš spēja radīt brīnišķīgas pilis un sagraut nepieejamus cietokšņus, viņam pakļāvās kalni un meži, lietus un vēji. Bet, jo vairāk viņš spēja, jo mazāk viņš ko vēlējās. Viņam it kā pietika ar to, ka viņš apzinājās savu varu, pat nelietojot to pilnībā. Un tomēr viņš darīja brīnumus. Viņš bija radošs un talantīgs Brīnumdaris.
Tiesa, viņam pašam tie nebija vajadzīgi, bet gan ļaudīm, kurus viņš velējās piesaistīt. Protams, tas visos raisīja izbrīnu. Kas gan Brīnumdarim vajadzīgs no vienkāršiem ļautiņiem? Ko ubagi varēja dot karalim? Izrādās Brīnumdarim bija vajadzīga apbrīna, vēl vairāk- mīlestība.
Lūk, viņš apbēra savus izredzētos ar ziediem, dārglietām un dāvanām, lika visu priekšā kokiem dejot, pavēlēja vējiem dziedāt, sarīkoja putnu dzīres, akmeņu balles, zibeņu divkaujas. Bet, lai arī cik sirdis iekarotu, viņam tomēr likās par maz. Iegūstot kādas skaistas būtnes mīlestību, viņš tūdaļ zaudēja interesi par to un steidzās pēc nākamās. Tā līdz bezgalībai, kamēr reiz viņš iekāroja iegūt veselu mīlestības jūru.
Viņa vēlēšanās piepildījās, brīnumdaris pēkšņi atjēdzās krastā, bet viņam pie kājām varavīkšņu dzirkstīs laistoties, čukstot pasaulē maigākos vārdus, skalojās mīlestības jūra. Tikai uz mirkli Brīnumdaris sajutās laimīgs, tūlīt pēc tam viņa sirdi atkal sagrāba tukšums un viņš jutās kā nedzīva klints, paliekot pilnīgi vienaldzīgs gan pret jūras skaistumu, gan glāstiem, gan maigumu.
Asaras sāka ritēt gar Brīnumdara vaigiem. Viņš raudāja par to, ka vairs nebija kur meklēt mīlestību kā tādu, kā dāvāja viņam jūra. Viņu pārņēma nepārvaramas skumjas, un Brīnumdaris sauca Nāvi. Tā nelika sevi gaidīt:
- Ko tu vēlies no manis, Visuvarenais? Tava vara ir tik liela, ka pat es no tās baidos un esmu gatava tev pakalpot.
-
- Dzīve ir mani piekrāpusi,- atbildēja Brīnumdaris.-mana sirds nepazīst laimes, kaut manā priekšā klājas vesela mīlestības jūra. Ko lai es daru? Saki man. Esmu gatavs atdot tev visu savu varenību un pat dzīvību, lai tikai nepaliktu ar to briesmīgo tukšumu, kas pārņēmis manu dvēseli.
Nāve iesmējās un, pasmēlusi jūras ūdeni saujā, iešļāca to Brīnumdarim sejā:
- Tu alksti mīlestības, kad tevī pašā tās nav, tikai tava mīlestība spēs tevi piepildīt! Tikai tad, kad pats spēsi kādu patiesi mīlēt, tu jutīsi, kā tevi mīl. Tikai tad tu būsi piepildīts.
-
Pēc šiem vārdiem viena mīlas jūras pilīte iekļuva Brīnumdara sirdī. Tikai viena pilīte! Bet notika brīnums. Prieks un laime pārņēma brīnumdari. Apjucis viņš vēl neticēja sev un gaidīja, ka dvēseli atkal sagrābs tukšums, bet tā bija mīlas pārpilna.
Brīnumdaris zemu paklanījās jūrai un, nometis zizli smiltīs, smaidot devās projām.
- Ne jau es tev palīdzēju,- viņam pakaļ kliedza Nāve.- Ņem atpakaļ savu varenību un bagātību.
Bet neviens neatbildēja.
- Viņam vairs neko nevajag,- nočukstēja vilnis, sašķīstot pret krastu...- jo viņam ir Mīlestība.
Avots: Andreja Gņezdilova pasaka

Cilvēks ieradās uz Zemes un dzīvoja. Padzīvoja un aizgāja. Viņu aizveda uz visskaistāko kalnu, kur saule staigā pa zemes virsu un koki debesīs kāpj. Ziedu klēpjos ieguldīja. Labus vārdus nežēloja. Vieglas smiltis vēlēja. Un saldu dusu.
Un tikai tad cilvēks satrūkās. Atjēdzās. Saprata. Nu ir viss. Un uz visiem laikiem. Viņam pāri noliecās priede ar sudrabainām rasas lāsēm skuju galos.
-Ek, cilvēk! Par agru?- vaicāja priede.
-Jā,- nopūtās cilvēks.
-Par maz tiki strādājis?
-Jā.
-Par maz mīlējis?
-Jā.
-Paklausies cilvēk! Celies,- čukstēja priede.
Viņa bija burvju priede un teica:
-Celies, cilvēk, un dzīvo! Ej mājās. Tikai...Saprotams- tikai! Visiem burvjiem savi noteikumi! Redzi šo rasas lāsi?
Tā šūpojās un trīcēja, un atspoguļoja zemi un debesis.
-Redzi, cilvēk! Dodu tev tik daudz laika, kamēr šī lāse nokritīs. Saki- ko tu pasaulē esi visvairāk mīlējis? Saki! Un tu varēsi celties un turpināt..
Cilvēks ievilka elpu un sāka domāt. Tikai...rasas lāse negaidīja...Un pasaulē palika viss pa vecam...
Avots: http://www.e-misterija.lv

Pieneņpūka priecīgi ļāvās vēja skavām. Ilgu laiku viņa bija tupējusi piesaistīta pienenes galvai, nevarēdama ne soli paspert. Katru dienu bija viens un tas pats. Nomirt varēja no garlaicības! Toties tagad – pavisam cita lieta! Vējš pieneņpūku cēla augstu debesīs, likās – līdz pat mākoņiem; kad vējš atslāba, pieneņpūka nokļuva uz zemes, lai tūdaļ celtos nākošajam lidojumam un dejai ar vēju. Viņa bija beidzot ieguvusi to, pēc kā bija tā ilgojusies vēl neilgi atpakaļ.

„Beidzot brīvība! Lai dzīvo brīvība!”, sajūsmā sauca pieneņpūka.
Turpat netālu lidinājās putns. Izdzirdējis pieneņpūkas sajūsmas saucienus, putns pielidoja klāt.
„Tu tagad esi daudz brīvāka nekā tu biji”, putns teica, „jo neesi vairs piekalta pienenes noziedējušajai galvai. Taču tu tāpat esi atkarīga. Atkarīga no vēja. Tu vari doties tikai turp, kur tevi nes vējš. Un ja tu esi no kaut kā atkarīga, vai tad tā ir brīvība?”

„Par ko tu runā?”, pieneņpūka nesaprata, „vai tad ļaušanās vējam, iegūt lidojumu vējā nav dzīves piepildījums? Vai var būt lielāka laime?”
„Man liekas, ka pati lielākā laime ir būt neatkarīgam arī no vēja. Brīvība nozīmē lidot tur, kur tu pats gribi, nevis tur kur tevi nes vējš”
„Nu, re!”, pieneņpūka iesaucās, „tad jau viss ir kārtībā. Jo es gribu lidot tieši tur, kur mani nes vējš. Tātad, esmu brīvībā!”

„Varbūt”, putns palika domīgs. „Tomēr tā ir šķietamība, jo tev nav izvēles. Un tu nevari salīdzināt”.
„Kas te ko salīdzināt, viss taču ir skaidrs! Tā ir mana brīvā griba - lidot līdzi vējam. Esmu saņēmusi piepildījumu, man vairāk neko nevajag.”
Putns nogrozīja galvu. Iepletis spārnus vēja plūsmas virzienā, tas uzšāvās debesīs. Pieneņpūka vēl kādu gabalu palidojusi, uzlidoja uz deguna kādam zēnam, kas ar vectēvu upes malā makšķerēja.

„Skat!”, iesaucās zēns, „man pieneņpūka uzlidoja uz deguna! Tā gan ir nekauņa! Atradusi, kur nosēsties!”
„Nez, nez, vai nekauņa”, vectēvs rāmi iebilda, „kur vējš šo nosēdina, tur šī nosēžas, nevarēdama neko vējam padarīt.”
„Kļūt par pieneņpūku laikam gan būtu interesanti,” puika spriedelēja, „iedomājies, vectēv – tādu brīvību! Lido plašajā pasaulē un, izrādās, pat ne par ko neesi vainīgs! Ja gadījumā kas, tad vējš ir tas palaidnis!”

„Vai tad tā ir brīvība – lidot tikai tur, kur tevi nes vējš, kad pats neesi nekāds noteicējs? Brīvība ietver sevī atbildību. Vai pieneņpūka var atbildēt par to, ko nav varējusi ietekmēt?”
„Nebiju par to padomājis,” puika piekrita, „cilvēkam gan ir savādāk. Nē, nu, man pašlaik nav, jo visu nosaka mamma un tētis un šad tad arī tu, taču kad cilvēks ir pieaudzis, tad taču visu nosaka viņš pats, vai ne?”

Vectēvs pasmaidīja.
„Reizēm tas tikai tā liekas,” viņš teica, „bet patiesībā cilvēks vairumos gadījumu ir tikpat nebrīvs kā šī pieneņpūka vējā.”
„Tas nevar būt,” puika iebilda, „kas tad ir tas vējš, kas nes cilvēku?”
„Vēlmes. Cilvēks parasti ir atkarīgs no vēlmēm. Cilvēkam liekas, ka viņš pats apzināti pieņem lēmumus, taču patiesībā tas viss ir vēlmju diktēts. Pieneņpūka jau var uzskatīt, ka viņa grib lidot tur, kur to nes vējš, taču tai jau nav izvēles. Ar cilvēku ir ļoti līdzīgi. Vēlmes vairumos gadījumu ir tās, kas nosaka cilvēka rīcību.

„Tas ir jocīgi. Un, ja cilvēks uzveic vēlmes, vai tad viņš iegūst brīvību?”
„Ja cilvēks iežogo vēlmes, tad viņš ir kā pieneņpūka, kura pat nav atrāvusies no pienenes noziedējušās galvas, iestrēgusi tajā. Cilvēks tad it kā ir uzcēlis aizsprostu vēlmju upei. Viena lieta ir, ka vēlmju upe var atrast kādu citu nedabisku ceļu, otra lieta ir, ka cilvēks sev doto dzīvības enerģiju tad izlieto, turot aizsprostu - cīnoties ar vēlmēm - un cilvēkam neatliek spēka dzīvot. Padomā pats, vai tā ir pareizi.”
„Laikam nav. Bet kā tad ir pareizi?”

„Laikam var teikt, ka pareizi ir necīnīties ar vēlmēm, bet būt neatkarīgam no tām un vēlmju enerģiju to atbrīvotā izpausmē izmantot dzīvošanai.”
„Vai tad tas maz ir iespējams? Vai tad var sasaistīt kopā tik dažādas lietas?”
„Var. Putns taču arī necīnās ar vēju, bet izmanto tā spēku lidojumam. Pavēro, kā putns var stundām planēt gaisā pat nepakustinot spārnus!”
„Jāāāā …,” puika domīgi novilka. „Bet putnam ir spārni. Kur tad ir cilvēka spārni, kas palīdz lidot vēlmju vējā?”

„Cilvēkam spārnus dod apzināšanās. Apzināšanās ļauj cilvēkam pacelties virs domām un virs vēlmēm. Lūk, un tad, kad cilvēks nav atkarīgs no vēlmēm, viņš var patiesi atbildēt par savu rīcību, jo cilvēks pats, nevis vēlmes, nosaka, ko un kad darīs. Cilvēks vairs nav pieneņpūka vēlmju vējā. Tad cilvēks iegūst brīvību.”
„Klau, vecotēv, bet kā tad paliek ar cilvēku un zvaigznēm? Mamma katru dienu lasa, nu, to, kā viņu sauc, astu trumuloģiju. Astu trumuloģija viņai nosaka gaidāmos notikumus. Ja tas tā ir, tad jau cilvēks tāpat nav brīvs. Tikai tagad zvaigznes ir tās, kas nosaka cilvēka dzīvošanu.”

„Protams, ka pasaulē viss ir saistīts un arī zvaigznes lielā mēra ietekmē dzīvi uz zemes, to mēs redzam kaut vai Mēness ietekmē uz okeāna paisumiem un bēgumiem. Tomēr ir tā, ka cilvēks piedzimstot caur savu dvēseli lielā mērā pats izvēlas zvaigžņu stāvokli dzimšanas brīdī un līdz ar to arī zvaigžņu ietekmi. Man būs grūti tev izskaidrot, kāpēc tas tā ir un no kurienes tas rodas. Taču galvenā lieta, kas jāsaprot, saistībā ar mūsu sarunu – viens no faktoriem, kas nosaka šo cilvēka izvēli, ir nepiepildīto vēlmju nospiedumi dvēselē. Un arī astroloģijas gadījumā cilvēka vēlmes lielā mērā ir tās aukliņas, kas rausta cilvēku, padarot viņu par marioneti leļļu teātrī, par pieneņpūku vējā.”

„Tad jau sanāk, ka cilvēks piedzimst dēļ nepiepildītajām vēlmēm.”
„Ne tikai, tomēr tas ir viens no iemesliem. Cilvēka uzdevums ir iegūt brīvību, taču mēs jau noskaidrojām, kā vēlmes darbojas pret to. Vēlme novirza cilvēku no brīvības; savā ziņā, vēlme nostājas starp cilvēku un Radītāju. Cilvēks nevar pasniegt roku Radītājam, ja pa vidu ir vēlme. Bībeles vārdi „tev nebūs citus Dievus pielūgt” attiecas uz vēlmes objektu, kurš, pateicoties vēlmei, ir padarīts augstāks par visu citu un cilvēka apziņā aizēnojis Radītāju.”
„Un vai tad, ja cilvēks nav atkarīgs no vēlmēm, zvaigznes viņu neietekmē?”
„Ietekmē. Taču cilvēka brīvību nenosaka ārējie apstākļi. Cilvēka brīvība izpaužas attieksmē pret tiem. Vergs var būt ārējos apstākļos nebrīvs, bet iekšēji pilnīgi brīvs un laimīgāks par vergturi.”
„Vergs laimīgāks par vergturi? Tas nevar būt!”

„Var. Tikai tad tā būtu jau cita saruna. Gara saruna par to, kas ir laime. Īsumā sakot - ja vergturis ir atkarīgs no vēlmju vēja – un tāds viņš, acīmredzot ir, ja jau ir gatavs pakļaut citus – viņš ir nebrīvs. Un nebrīvam cilvēkam laime ir ļoti šķietama. Jo nebrīvāks ir cilvēks, jo šķietamāka un pārejošāka ir laime. Patiesa laime, patiesa brīvība un patiesa mīlestība iet roku rokā.”
„No šī tevis teiktā pirmās daļas neko nesapratu,” puika noskurinājās, „bet tam pēdējam gan piekrītu. Mēs vakar pagalmā spēlējām ģimenes un tad, kad kaimiņu Anniņa mani nobučoja, es biju dikti laimīgs.”

Pa to laiku pieneņpūka bija sagaidījusi sev labvēlīgu vēju aizlidojusi. Viņa bija laimīga, ka tikusi projām no sarunas klausīšanās. Viņa vēl nezināja, ka viena no visstiprākajām neapzinātajām vēlmēm, kas nosaka rīcību, ir vēlme nezināt Īstenību. Jo Īstenība salauž ilūzijas un tas sāp. Bet mēs taču mēdzam bēgt no sāpēm, vai ne?

Filozofijas profesors lekcijas sākumā paņēma tukšu majonēzes burku un piepildīja ar golfa bumbiņām. Un jautāja studentiem, vai burka ir pilna.
-Viņi piekrītoši atbildēja, ka esot.
Tad profesors paņēma oļus un iebēra tos burkā.... Oļi ieripinājās spraugās starp golfa bumbām. Un viņš atkal jautāja studentiem, vai burka ir pilna.
-Viņi piekrita.
Tad profesors paņēma kasti ar smiltīm un iebēra tās burkā. Protams, smiltis piepildīja visas spraugas. Un viņš jautāja, vai visi piekrīt, ka burka ir pilna.
-Uz ko studenti atbildēja ar vienbalsīgu "JĀ".
Tad profesors paņēma divas alus pudeles, atvēra tās un ielēja pilnajā burkā. Alus iesūcās smiltīs.
-Studenti sāka smieties.
"Un tagad!", teica profesors, "Es gribu, lai jūs atzītu, ka šī burka atspoguļo visu jūsu dzīvi."
Golfa bumbas ir svarīgākās lietas tajā - bērni, veselība, draugi, hobiji. Lietas, kas vienmēr paliek un jūsu dzīve ir piepildīta.
Oļi ir pārējās lietas, kas svarīgas jūsu dzīvē - darbs, māja, mašīna.
Smiltis ir visas pārējās mazās lietiņas, kas piepilda jūsu ikdienu.
Padomājiet! Ja jūs vispirms piepildiet burku ar smiltīm, neatliek vairs vietas nedz oļiem, nedz golfa bumbām. Tieši tā pat notiek, ja jūs tērējat pārāk daudz laika niekiem. Jūs tā ārī nepiepildīsiet dzīvi ar jums patiesi svarīgām lietām. Pievērsiet uzmanību lietām, kas ir vissvarīgākās jūsu laimei ! Rotaļājieties ar bērniem ! Aiciniet vecākus vakariņās ! Dodieties makšķerēt ! Nosviniet vēlreiz 18 gadu jubileju ! Jums vienmēr atradīsies cits laiks, lai iztīrītu māju. Parūpējieties par golfa bumbām vispirms. Viss pārējais ir tikai smiltis.

NEĪSTI DRAUGI - nekad neprasa ēst

ĪSTI DRAUGI - ir iemesls, kāpēc tev mājās vairs nav ēdiena

NEĪSTI DRAUGI - nekad nav redzējuši tevi raudam

ĪSTI DRAUGI - raud kopā ar tevi

NEĪSTI DRAUGI - aizņemas tavas lietas un pēc pāris dienām atdod atpakaļ

ĪSTI DRAUGI - patur tavas mantas tik ilgi, ka aizmirst, ka tās tavējās

NEĪSTI DRAUGI - zina šo to par tevi

ĪSTI DRAUGI - varētu par tevi uzrakstīt grāmatu ar tiešiem citātiem, ko tu esi teicis

NEĪSTI DRAUGI - atstās tevi, ja to darīs citi

ĪSTI DRAUGI - paliks ar tevi, lai arī kas notiktu

NEĪSTI DRAUGI - klauvēs pie tavām durvīm

ĪSTI DRAUGI - ienāks bez klauvēšanas un teiks: „Esmu klāt!”

NEĪSTI DRAUGI - ir uz laiku
ĪSTI DRAUGI - ir uz mūžu...