|
|||
es balsoju par to, lai bashtiks ar savu pp/lc klusi un nemanaami aizlavaas no Latvijas projaam, citaadi saeimas veeleeshanaas balsot vairs neieshu |
|||
|
|||
Būtu bijis labāk, ja Baštika kungs būtu klusējis. Man kauns viņa vietā, man kauns, ka vēl kāds sadzirdēs, ka Latvijā ir politiķi, kas prot atrast kontekstu, lai attaisnotu slepkavības un vardarbību. Kad šī prakse apgūta, B. kungam un viņam līdzīgajiem nebūs vairs arī nekādu grūtību piemeklēt kontekstu, lai attaisnotu jebkādu tautas piesmiešanu. Un šodien tauta tiek piesmieta. Man kauns arī par to, ka par B. kungu patiešām biju domājis daudz labāk - nu, ticīgs, labestīgs bet naivs, kas neapzinās ar ko sapinies. Skumji. |
|||
|
|||
No ateistiskaa pasaules viedokla, cilveekam nekaadas dveeseles nav. Tapeec slepkaviiba nav attaisnojama pat religijas vaardaa. |
|||
|
|||
Baštika kungs, esmu kristietis, taču manuprāt šī loģika ne ar ko neatšķiras no komūnistu loģikas. viņi piemēram iznīcināja latviešu uzņēmējus un zemniekus kā šķiru un pūlējās iznīcināt latviešu etnosu kā tādu, turklāt attaisnojums bija tieši tāds pats kā aprakstiet Jūs, ka toreiz tā bija pieņemts un ka tām tautām un kultūrām, kuras tika iznīcinātas, tā bija labāk. Manuprāt, krusta kari un inkvizīcija bija tieši pretēja kristietības idejai. Jūs būtībā šobrīd apgalvojiet, ka Jēzus būtu vēlējies, lai viņa vārdā tiek spīdzināti un slepkavoti cilvēki. Kas attiecas uz to, kam ticēja pimskristietības latvieši, lūdzu nevajag vulgarizēt. Tas nebūt neliecina par augstu argumentācijas līmeni. |
|||
|
|||
Jā, būtībā jebkuras fašisma izpausmes var loģiski attaisnot :) Par fašismu es domāju tādā definējumā apmēram kā to pasniedza Lāčplēša ordeņa kavalieris Musolini :) ------------- Anti-individuāla, fašistu dzīves uztvere uzsver organizācijas svarīgumu un akceptē indivīdu tikai tik tālu cik viņa intereses sakrīt ar organizācijas interesēm, kuras iemieso cilvēka, kā vēsturiskas vienības, sirdsapziņu un vispārējo gribu... Fašistu organizācijas koncepts ir visaptverošs; ārpus tās nevar pastāvēt nekādas cilvēciskas vai garīgas vērtības, vai vel mazāk - tādām pat nevar būt vērtības... ------------ Pēc šiem fašisma principiem tika veidotas gan kristīgās organizācijas, gan stipri vēlāk arī komunistiskās un nacistiskās. Šie principi ir atpazīstami daudzās reliģiskās organizācijās lielākā vai mazākā mērā. Un arī daudzās politiskās organizācijās, kuras tapinātas pēc kristīgo organizāciju principa un ir savā būtībā fašistiskas. Tas, ka jēdziens- fašisms radies nosacīti nesen, lai nemulsina. Tas ir tikai jauns jēdziens vecai organizācijas izveides sistēmai. Jāsaka, ka tieksme pēc fašisma ir krietni izplatītāka nekā varētu pirmajā brīdī likties. Un sevišķi tas skatāms tajos brīžos, kad sabiedrība ir sašķelta un vāja savā pilsoniskajā -solidaritātē. Un tāds brīdis ir atkal klāt. Tieši šobrīd fašistiski konceptuāli fašistiski orientētas organizācjas ir krietni vien sarosījušās un cenšas gūt iespējami vairāk labuma sev no radušās situācijas. Piebildīšu vēl, ka parasti jēdziens fašisms tiek saprasts citā, primitīvā veidā, kā piemēram 16. marta leģiona piemiņas dienā, kurai ar fašismu nav nekāda sakara. Bet īpatni, ka tieši tā dēvētie antifašisti darbojas pēc fašisma principiem un vadās pēc tiem. Tāpēc ir jābūt gana erudītam, lai izprastu fašistiski veidoto organizāciju viltībiņas :) Bet, ja atgriežas pie kristīgā fašisma tēmas, tad ir vērts palasīt Ernesta Brastiņa “Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana” http://www.tautasforums.lv/?cat=189 |
|||
|
|||
Nekādā ziņā nav attaisnojami. Var būt pretēju paražu sadursme gan reliģijā, gan politikā, gan filozofiskajās lietās, bet aizstāvēt savu ierasto dzīvesveidu uz citu asiņu rēķina, tā ir īsta necilvēcība. Nedod dievs, ja kaut kas tāds atkārtotos arī mūsdienās. Ja kāda cita ticības sfēra tomēr jums uzmācas ar savām ieraža'm, uzspiež to, nerēķinoties ar jūsu dārgo kultūru, tad vienkārši ir jāvēŗš pret viņiem visāda veida sankcijas ar piketa palīdzību un tamlīdzību, bet nekādīgi ne vardarbīgā ceļā. Nedrīkst bojāt savu godu un raksturu! |
|||
|
|||
Nav attaisnojami - tāpat kā nav attaisnojams neviens karš vai cits vardarbības akts. Taču nevajadzētu arī pastāvīgi tos pārmest mūsdienu kristiešiem - ne jau viņi spīdzināja tā saucamos pagānus. Tad jau arī ikvienam vācietim var pārmest ebreju nostšaušanu un mēs paši nemaz nezinām, vai tik mūsu pašu vecvecvec...tēvs nepiestrādāja, piemēram, par vagaru pie muižkunga - tad jau mēs paši arī varam tikt traktēti kā ļauni un savas tautas nodevēji.. |
|||
|
|||
Domāju, ka nav attaisnojams neviens vēstures notikums, kurā gājuši bojā nevainīgi cilvēki tikai tāpēc, ka kāds ir vēlējies pasauli iekārtot pēc sava prāta. Cilvēkam ir jādod rīcības un ticības brīvība, bet pašam cilvēkam ir jāsaprot, ka viņš nedrīkst citiem uzspiest savas vēlmes vai uzskatus. Un, ja cilvēks ir kādai ticībai pievērsies spiestā kārtā, tad tā vairs nav tīra ticība. Tā ir vienkārši iedzīta mācība par to, kam būtu jātic. Un kāpēc gan senos latviešus saukt par pagāniem vai arī kādus citus, kas pievēršas citām ticībām? Mēs taču reāli nevaram zināt, kura ticība ir vispareizākā. :) Varbūt kristietība, kas ir tik populāra, ir tieši visaplamākā un iesakņojusies tikai pateicoties tam, ka bija cilvēki, kas panāca savu un prata pārliecināt cilvēkus par ticības maiņu. Bet nu, ja atgriežas pie jautājuma būtības un jēgas, tolaik baznīca bija vairāk kā politisks, nekā garīgs spēks. Un katrā ziņā attaisnojuma tam visam nesaskatu. |
|||
|
|||
No raksta: "Viduslaikos inkvizīcijās tika nogalināti nedaudz vairāk par 2000 cilvēku, bet pie mums Latvijā viena gada laikā pašnāvībās un autoavārijās iet vairāk bojā nekā 200 gadu laikā inkvizīcijās." Kāds vispār inkvizīcijām sakars ar autoavārijām? Vispār tāda jau ir kristiešu politika, padarīt sevi par svētajiem eņģelīšiem. Tā jau var salīdzināt pilnīgi jebko, piemēram, Latvijā minimālā alga ir 180 latu, bet ūdens vārās pie 100 grādu pēc Celsija temperatūras! Ja vēl kristietību savieno ar politiku, tad arī rodas šādi salīdzinājumi. |
|||
20.07.2008
Ainars Baštiks / Ministrs
Galvenais arguments, par ko viskarstāk diskutē, ir tas, ka viduslaiku inkvizīcijās tika nogalināti daudz nevainīgu cilvēki, sadedzināti ķeceri. Lai par to runātu, pats pirmais solis būtu izpētīt, cik tad šajās inkvizīcijās pa pāris gadsimtiem ir nogalināto cilvēku skaits. Tie, kas pēta, var uzzināt, ka tas skaitlis ir pārsteidzoši mazs. Protams, var diskutēt par to, vai šie spriedumi nogalināt bija pareizi un ētiski, un kā tie tika pamatoti kristīgajā ticībā un Bībelē. Jebkurā gadījumā mirušo skaits ir ļoti dokumentalizēts un pamatots.
Ja mēs paskatāmies, cik cilvēku iet bojā slepkavībās, karos, varmācībā, tad tāda inkvizīcija salīdzinoši ir kā bērna glāsts pret to varmācību, kas notiek tagad jebkurā citā sfērā. Viduslaikos inkvizīcijās tika nogalināti nedaudz vairāk par 2000 cilvēku, bet pie mums Latvijā viena gada laikā pašnāvībās un autoavārijās iet vairāk bojā nekā 200 gadu laikā inkvizīcijās.
Bet ja runājam par krusta kariem, ka ar zobenu piespieda ticēt un kristīt, tad vispirms ir jāskatās uz tā laika kontekstu. Ir jāskatās un noteikto faktu noteiktā telpā, kuru nevar izraut no tā laika konteksta un vērtēt pēc šodienas cilvēka skatījuma.
Tad, kad notika krustu kari, kristiešu postulāts bija tāds, ka nemirstīgais gars un dvēsele ir daudz svarīgāka nekā mirstīgā miesa. Un tas pamatjautājums ir tāds, kur tad piederēs dvēsele un gars pēc nāves? Tātad vai nu ellē, vai pie Dieva paradīzē. Un ja patiešām grib cilvēkam labu, lai viņš nonāk pie Dieva paradīzē, nevis būtu mūžīgi šķirts no Dieva, jo ir svarīgi šo dvēseli kristīt un atšķirt no sātana, no velna valstības pievērst Dieva valstībai, tad viņi faktiski ar varu piespieda šos cilvēkus pieņemt kristīgo ticību un apliecināt, ka viņi tic Kristum un Dievam. Evaņģēlijā rakstīts, kas tic un top kristīts, taps svēts un tiks uzņemts Dieva valstībā. Daudzi tika nokristīti ar zobenu. Tika nonāvēta viņu miesa, bet izglābta dvēsele.
Bet ar mums šodien ir tā, ka mēs pazaudējam dvēseli, bet izglābjam miesu.
Tomēr uzskatu, ka par šīm lietām var runāt tikai no tā konteksta, no teoloģiskajiem uzstādījumiem, kas bija viduslaikos un agrīno viduslaiku cilvēku uztverē. Ja mēs uz to raugāmies no 21. gadsimta, tad, protams, mums tā liekas brutalitāte un vardarbība, jo mēs esam tik tālu materializēti, ka mēs savu dzīves kvalitāti mēram tikai ar naudu. Un tāpēc mēs tik traki arī satraucamies par visādām krīzēm un inflācijām.
Ja runājam par seno cilšu ticību, tad caur mūsu folkloru mēs redzam, ka senā ticība vēsta, ka vajag pielūgt sauli, zemi, labību, zirgus vai kādus citus Dievus, bet tas jautājums ir par to, kas tad stāv aiz tās saules, vēja, ūdens vai mēness. Aiz tā visa stāv radītājs. Tādēļ kristīgā ticība saka, ka nevajag pielūgt to, ko radītājs ir radījis, bet gan pašu autoru. Un tā jau mēs varam skatīties uz daudzām lietām analoģiski. Daudzas senās ticības pielūdza augstākos spēkus, bet tā praktiskā dzīve arī bija vardarbīga. Ja mēs skatāmies uz maiju un acteku vai inku kultūru, tad tās bija samērā augstas, bet tajā pašā laikā upurēja neskaitāmus bērnus vai jaunus cilvēkus.
Vēsturiski tas ir ceļš uz radītāju, kas ir pāri visam. Bet no otras puses, ja mēs lasām vēstuli romiešiem, tad pāvests jau saka, ka visi tiks tiesāti pēc tās sirdsapziņas, kas katram ir. Un ja viņš nav neko par Dievu kristīgā izpratnē zinājis, tad tas jau nenozīmē, ka viņam nav nekādas morāles vai sirdsapziņas kodeksa. Un pēc tā jau arī Dievs visu izvērtēs. Kristietība citām ticībām mēģina piedāvāt šo morāles kodeksu vai šo praktisko dzīvi balstītu uz augstākām morāles pakāpēm. Par to tad arī ir šī cīņa.
Ja mēs paskatāmies, cik cilvēku iet bojā slepkavībās, karos, varmācībā, tad tāda inkvizīcija salīdzinoši ir kā bērna glāsts pret to varmācību, kas notiek tagad jebkurā citā sfērā. Viduslaikos inkvizīcijās tika nogalināti nedaudz vairāk par 2000 cilvēku, bet pie mums Latvijā viena gada laikā pašnāvībās un autoavārijās iet vairāk bojā nekā 200 gadu laikā inkvizīcijās.
Bet ja runājam par krusta kariem, ka ar zobenu piespieda ticēt un kristīt, tad vispirms ir jāskatās uz tā laika kontekstu. Ir jāskatās un noteikto faktu noteiktā telpā, kuru nevar izraut no tā laika konteksta un vērtēt pēc šodienas cilvēka skatījuma.
Tad, kad notika krustu kari, kristiešu postulāts bija tāds, ka nemirstīgais gars un dvēsele ir daudz svarīgāka nekā mirstīgā miesa. Un tas pamatjautājums ir tāds, kur tad piederēs dvēsele un gars pēc nāves? Tātad vai nu ellē, vai pie Dieva paradīzē. Un ja patiešām grib cilvēkam labu, lai viņš nonāk pie Dieva paradīzē, nevis būtu mūžīgi šķirts no Dieva, jo ir svarīgi šo dvēseli kristīt un atšķirt no sātana, no velna valstības pievērst Dieva valstībai, tad viņi faktiski ar varu piespieda šos cilvēkus pieņemt kristīgo ticību un apliecināt, ka viņi tic Kristum un Dievam. Evaņģēlijā rakstīts, kas tic un top kristīts, taps svēts un tiks uzņemts Dieva valstībā. Daudzi tika nokristīti ar zobenu. Tika nonāvēta viņu miesa, bet izglābta dvēsele.
Bet ar mums šodien ir tā, ka mēs pazaudējam dvēseli, bet izglābjam miesu.
Tomēr uzskatu, ka par šīm lietām var runāt tikai no tā konteksta, no teoloģiskajiem uzstādījumiem, kas bija viduslaikos un agrīno viduslaiku cilvēku uztverē. Ja mēs uz to raugāmies no 21. gadsimta, tad, protams, mums tā liekas brutalitāte un vardarbība, jo mēs esam tik tālu materializēti, ka mēs savu dzīves kvalitāti mēram tikai ar naudu. Un tāpēc mēs tik traki arī satraucamies par visādām krīzēm un inflācijām.
Ja runājam par seno cilšu ticību, tad caur mūsu folkloru mēs redzam, ka senā ticība vēsta, ka vajag pielūgt sauli, zemi, labību, zirgus vai kādus citus Dievus, bet tas jautājums ir par to, kas tad stāv aiz tās saules, vēja, ūdens vai mēness. Aiz tā visa stāv radītājs. Tādēļ kristīgā ticība saka, ka nevajag pielūgt to, ko radītājs ir radījis, bet gan pašu autoru. Un tā jau mēs varam skatīties uz daudzām lietām analoģiski. Daudzas senās ticības pielūdza augstākos spēkus, bet tā praktiskā dzīve arī bija vardarbīga. Ja mēs skatāmies uz maiju un acteku vai inku kultūru, tad tās bija samērā augstas, bet tajā pašā laikā upurēja neskaitāmus bērnus vai jaunus cilvēkus.
Vēsturiski tas ir ceļš uz radītāju, kas ir pāri visam. Bet no otras puses, ja mēs lasām vēstuli romiešiem, tad pāvests jau saka, ka visi tiks tiesāti pēc tās sirdsapziņas, kas katram ir. Un ja viņš nav neko par Dievu kristīgā izpratnē zinājis, tad tas jau nenozīmē, ka viņam nav nekādas morāles vai sirdsapziņas kodeksa. Un pēc tā jau arī Dievs visu izvērtēs. Kristietība citām ticībām mēģina piedāvāt šo morāles kodeksu vai šo praktisko dzīvi balstītu uz augstākām morāles pakāpēm. Par to tad arī ir šī cīņa.
