Tas atkarīgs no tā, cik liela vaina ir, jo dažkārt cilvēkam tik ļoti gribas vienkārši aiziet un visu pamest. Aizmirst visu,sākt no jauna,tikai žēl, ka tam traucē viena lieta -atmiņas, jo tās tik vienkārši nevar izmest laukā no apziņas. Es piekrītu tam, ka ar laiku paliek vienkāršāk un vieglāk, bet ne tā, ka pavisam vaina tiek izdziedēta. Vienkārši ar laiku cilvēks pierod ar pārmaiņām un lielāku uzmanību pievērš citām lietām.

Es uzskatu,ka ārsta profesijā ļoti svarīga ir pieredze,kuru,loģiski,ka gūst ar laiku.Bet nevienam nav tādas pieredzes kā pašam laikam. :)
Tas,ka sāp nenozīmē,ka nav ārstēts.Sāpes ir sekas.

Ir divu veidu sāpes - par to, ka kaut kā nav bijis un par to, ka labākais un skaistākais izrādījies tik īss. Pirmās nav tik nežēlīgi asas kā otrās - un vienlaikus daudz grūtāk izturamas, jo tām līdz nāk truluma un bezjēdzības sajūta. Ir taču daudz vieglāk atdot visu naudu, cik tev ir, lai iegādātos kādu vērtīgu gleznu, nekā vienkārši aizsviest piecus latus - un ar sāpēm tieši tas pats. Es domāju, ka laiks pats par sevi nedziedē neko, un ja arī dziedē - kamēr cilvēks nebūs apzinājies šo sāpju cēloni, situācijas, visai līdzīgas iepriekšējai atkārtosies atkal un atkal, un no to atnestajām sāpēm glābiņa nebūs. Vismaz man sāpēs vislabāk palīdz apzināšanās, ka tās ir bijušas daļa no manas IZVĒLES - gluži vienkārši normāla cena par to, ka esmu bijusi laimīga.

Laiks brūces ne vienmēr izdziedē, dažkārt tikai mazliet apārstē. Ar laiku savu sāpi noliekam citā plauktiņā, kas mazāk krīt acīs, bet, kad kārtojam plauktus un no jauna atceramies piedzīvoto, tad var gadīties saprast, ka nekas izdziedēts nav un sāp tikpat stipri.
Liela nozīme ir arī tam, ko pa šo laiku paspējam piedzīvot. Dažkārt gadās piedzīvot kaut ko vēl sāpīgāku vai nonākt pie kādas dzīves atziņas un saprast, ka tas, kas kādreiz likās sāpīgs, tagad jau izraisa tikai smaidu.
Viss atkarīgs no tā, par cik dziļu brūci iet runa un no kā tā radusies. Ir brūces, kuras laiks var izdziedēt vai vismaz padarīt mazāk sāpīgas, bet ir brūces, pret kurām tas ir bezspēcīgs.

Ja, laiks sadziedziede retas un bruces. Ikdiena lauj aizmirsties. bet paliekot vienatne ar sevi, vienmer atceresies to kas ir bijis. Kada zaudejumu, vai kadu nepatikamu piedzivojumu.
Laikam jau ir ari atgadinosa nozime.Ja esi kadreiz ko lauzis, tad laika maina vienmer atgadinas par to.

Tā jau runā, ka ar laiku var tikt pāri visam. Principā cilvēki ar laiku aizmirst negatīvās emocijas, paliek tikai atmiņas par faktiem. Tādēļ laikam būs vien jāpiekrīt šim apgalvojumam.