Noteikti, ka nevajadzētu boikotēt. Vai cilvēktiesību pārkāpumi Ķīnā un represijas pret Tibetu ir savienojami ar Olimpisko spēļu ideju, par to vajadzēja domāt tad, kad Ķīnai piešķīra tiesības šīs spēles rīkot. Šobrīd vienīgais, ko var darīt, ir izmantot šo spēļu esamību, lai atgādinātu par šo jautājumu politiskā veidā, tā kā to tagad arī dara citu valstu vadītāji. Bet boikots nav pareizākais veids, kā to izdarīt, jo ar to it neko nevar panākt. Tad kad šīs tiesības piešķīra ar nosacījumu, ka Ķīna uzlabos stāvokli cilvēktiesību jomā, tad visi ļoti labi apzinājās, ka nav nekādu tiesisku mehānismu, kā piespiest to izdarīt. Solīt var daudz ko, tāpat kā tas ir ar politiķu solījumiem pirmsvēlēšanu laikā, bet nav nekādu mehānismu, kā likt izpildīt visus šos solījumus. Vēlēšanu gadījumā var nebalsot par konkrēto deputātu kandidātu, bet olimpisko spēļu gadījumā paliek tikai politiskie varianti, izdarīt attiecīgu politisko spiedienu. Bet tas boikots varētu vienīgi tā, kā amatpersonas to piedāvā nebraukt uz atklāšanas ceremoniju vai nepiedalīties tamlīdzīgos pasākumus, lai neciestu sportisti.
Jo sportisti absolūti nav pie tā vainīgi. Ja viņš nepiedalīsies, tad viņš tikai pats sev sliktāk izdarīs.

Nepiedaloties šajās sporta spēlēs zaudējums būs tāds, ka četru gadu darbs, visam kam sportisti gatavojušies būtu pilnībā vējā izkaisīts, tajā skaitā valsts ieguldītie līdzekļi, kas ieguldīti uzturot augstākās klases sportistus, arī Olimpiskās vienības AB grupas. Faktiski sportista karjera šajā augstākajā līmenī var būt 10-12 gadi un ne vairāk. Tie ir 2-3 Olimpiskie cikli, un ja kāds no tiem tiek izdzēsts, tad vienai daļai tas nozīmē karjeras beigas uzreiz, bet otrai daļai stipras motivācijas zudums, kaut ko tālāk turpināt.

Tiem sportistiem, kas šie politiskie jautājumi satrauc, savu attieksmi varētu izrādīt arī tur uz vietas. Piemēram, tie varētu būt kādi apsēji ap rokām, vai krekliņi ar attiecīgiem lozungiem. Bet es domāju, ka Olimpiskās spēles nav gluži tas brīdis, kad ar tādām lietām būtu jānodarbojas. Manuprāt, tīri sportiskā puse būtu jānodala no politiskajiem jautājumiem, bet pārējās aktivitātes ap spēlēm, tās vajadzētu izmantot, lai atgādinātu par šiem jautājumiem un solījumiem, ko Ķīna ir solījusi pasaulei. Ap Olimpiskajām spēlēm ir ļoti daudz norišu, kas nav tiešā veidā saistīts ar sportošanu. Tās ir konferences, valstiskas tikšanās, kultūras pasākumi utt. Tur to varētu darīt un arī amatpersonas un delegācijas pārstāvji, Olimpiskās komitejas pārstāvji, sporta vadībai, Izglītības minists un ministru prezidents, kas parasti brauc.

Bet šoreiz tas būtu vērtējams jautājums, vai mūsu prezidentam un valdības pārstāvjiem būtu uz atklāšanas ceremoniju jābrauc. Varbūt arī nebūtu!
Vēlams būtu solaridēties šajā jautājumā Eiropas līmenī. Igauņu valdība atteicās doties uz šīm atklāšanas un noslēgšanas ceremonijām un atkal parādīja, ka viņiem ir stingrāks mugurkauls. Mūsējie, kā parasti ir neizlēmīgi.

Mārtiņš Rubenis ir izvēlējies radikālāku ceļu, lai paustu savu viedokli šajos jautājumos. Tā ir viņa personiskā iniciatīva un mūsu Olimpiskā komiteja no tā ir norobežojusies, praktiski sanāk viņš ir viens pats tuksnesī. Jebkurā gadījumā - cepuri nost par viņa drosmi! Rodas vienīgi jautājums, ja viņš būtu vasaras sporta spēļu pārstāvis un uz olimpiādi nebrauktu, tad kādas interesanti izvērstos viņā attiecības ar valsts iestādēm jautājumā par finansēm. Ja, piemēram, būtu finansēta viņa gatavošanās un viņš pēkšņi atteiktos! Bet tā kā viņš ir ziemas sporta veida pārstāvis, tad viņa karjerai tas tiešas sekas nerada. Bet ja viņam būtu jābrauc, tad iespējams, ka viņam pat būtu liegta vīza iebraukšanai šajā valstī, zinot viņa aktivitātes.

Tuvojošās nē, bet turpmāk būtu labi, ja lielvalstis liegtu Ķīnai turpmāk rīkot Olimpiskās spēles. Labi tāpēc, ka pasaules prakse vairāk liecina par to, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks, ja ņem vērā, teiksim, to, ka Krievijai par Čečenijas konfliktu nav liegts nekas. Līdz ar to nākas domāt, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks. Domāju, ka Ķīnai nav problēmu sarīkot kādu terora aktu un aizbildināties, ka Tibetas neatkarības pieļaušana apdraud Ķīnas drošību u.tml., kā to ir izdarījusi Krievija un ASV saistībā ar okupētajām teritorijām. Interneta vidē no sabiedrības puses izskanējis aicinājums nepirkt Ķīnas ražojumus. Ja to realizētu, tas varētu būt ietekmīgāks solis, protams, ja to darītu ievērojama daļa pasaules sabiedrības. Lielvalstis neuzdrošinās darīt ko vairāk, jo respektē Ķīnu un ir ieinteresētas ar to būt vismaz neitrālās attiecībās, tāpēc ir liela iespēja, ka nekas nemainīsies.

Uz tik filozofisku jautājumu ir tikpat filozofiskas dzejas rindas, kas gadsimtu gaitā ir aktuālas gan Latvijā, gan Ķīnā neatkarīgi no politiskās iekārtas: "Virs zemes nav taisnības, Dūrei tik spēks. Kas varmākam pāri dar`, Nosaukts tiek grēks." (Veidenbaums) Lai katrs lemj, vai skatīties spēles TV un tādā veidā tās atbalstīt, bet vai aizliegt rīkot... To mums nav varas kontrolēt. Piemērs no vēstures - Maskavas olimpiskās spēles.

Neesmu īpaši iedziļinājusies, tomēr šķiet tā. Šobrīd ir konflikta saasinājums, taču Ķīnas politiskā uzvedība un ideoloģija nevienam nebija noslēpums, lemjot par Olimpisko spēļu norises vietu. Ja toreiz tā lēma, kas te daudz ko mainīt. Cerams, ka saistībā ar spēlēm būs pietiekami daudz dažādu protestu, iespējams, ka tas pat vēl vairāk pievērsīs uzmanību Ķīnā notiekošajam.

Bija jau reiz Maskavas olimpiādes daļējs boikots sakarā ar PSRS iebrukumu Afganistānā. Taču nevajadzētu pieņemt par aksiomu, ka tāds izklaides veids kā profesionāls sports ir kas pārpasaulīgi nozīmīgs, gandrīz vai sakrāls. Diemžēl tas lielā pakāpē stājies garīgās, augstās kultūras vietā. Apmēram tas pats, kas "Eirovīzija" u.tml. Šādus sarīkojumus var atļauties tikai lielas, nepieciešamiem resursiem bagātas valstis. Arī tādas Austrumu despotijas kā Ķīna un Krievija. Pēc Pekinas būs Soči, bet Krievijā aptuveni tajā reģionā jau daudzus gadus plosās Kaukāza karš, kas prasījis desmitiem tūkstošu dzīvību. Bet pasaule tikai klapē ar ausīm. Starptautiskā politika un ētika visai reti mēdz pastaigāties rokrokā.

Skaidrs, ka Olimpiskās spēles nav iespējams „aizliegt”, taču Latvijai vajadzētu nopietni apsvērt jautājumu par šo spēļu boikotēšanu. Ja ne kopumā (lai neciestu mūsu sportisti), tad vismaz spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijas noteikti. Kaut kādu pozitīvu efektu tas gan dotu tikai tad, ja šādi rīkotos daudzas pasaules valstis. Tas, ko Ķīna dara ar tibetiešu brīvības cīnītājiem, nav savienojams ne ar olimpiskajiem ideāliem, ne ar cilvēcību kopumā.