Esmu uzmanīgs pret šāda jautājuma nostādni, jo pasaule nav melnbalta. Ja kaut kādu vēsturisku iemeslu dēļ līdzās spiestas dzīvot divas dažādas kultūras, kuru izpausmes otrai pusei nav patīkamas un pieņemamas, tad vēlme norobežoties nav nosodāma. Bet ja tā pārvēršas par augstprātību, kurā otra kultūra tiek pazemota, vai arī izraisa vardarbību, tad tas man ir pilnīgi nepieņemami. Latvijā rasismam, ar ko es saprotu nepatiku pret citas ādas krāsas cilvēku, absolūtam vairākumam iedzīvotāju nav nekāda pamata. Tādēļ es saviem bērniem stāstu, ka visi cilvēki Dieva acīs ir līdzvērtīgi. Es ļoti ceru, ka to darīs arī manu bērnu draugu vecāki un skolā. Bet jebkura vardarbība ādas krāsas dēļ ir bargi jāsoda.

Iepazīstināt tautu ar Latvijā dzīvojošiem citas ādas krāsas cilvēkiem, tostarp tādiem (Džordžs Stīls), kas runā perfekti latviski. Iekļaut (ticamās situācijās) citas ādas krāsas cilvēkus TV seriālos (apmaiņas students, ārzemju tūrists) un citās pārraidēs (bija viena afro-latviete, kas vadīja mūzikas programmu).

Mūsdienu cilvēkam rasisms nemaz nepiestāv. Tā ir kaut kāda atpalicība. Bet kā jau vienmēr tas bijis, cilvēka dabā ir noliegt visu atšķirīgo. Rasismu noteikti iemācās ģimenē, jo bērns pieņem vecāku viedokli kā pareizo. Vajadzētu vairāk uzmanības pievērst ētikas nodarbībām un kristīgajai mācībai skolās. Masu medijos varētu vairāk par to runāt, veidot raidījumus u.tml.

Rasisma cēlonis ir prāta aprobežotība. Manuprāt, rasisti ir vienkārši slikti izglītoti ļaudis. Ja izglītības sistēmā strādājošajiem tiktu piedāvāts konkurētspējīgs atalgojums, tad līdz ar jauniem un profesionāliem mācībspēkiem paceltos izglītības līmenis un rasisma problēma pazustu pati no sevis.

Man nepatīk vārds - CĪNĪTIES AR...Tā ir negatīva programma. Veidosim galvā pozitīvo programmu. Radīsim, nevis cīnīsimies.

Rasisms ir aktuāls temats visā pasaulē. Tam, cik Latvijā ir vai nav citu rasu pārstāvju, nav ne mazākās nozīmes. Ja kaut vienam tumšādainam cilvēkam Latvijā ir uz ielas jājūtas nedroši, apsmietam vai nicinātam, tad rasisms valstī ir aktuāls. Taču Latvijā, protams, nav tikai viens vienīgs tumšādains cilvēks, cilvēks no Āzijas tautām vai citādi "cita veida" cilvēks, nekā vairākums ļaužu mūsu valstī.

Pats pazīstu pietiekami daudz tumšādainu cilvēku Latvijā, lai zinātu, ka viņi nudien no rasisma cieš. Tie ir nicinoši vārdi uz ielas, tā ir blenšana, kuru nevar izskaidrot tikai ar to vien, ka Latvijā šādu cilvēku ir maz. Tā reizēm ir arī vardarbība, kuru pārāk bieži likuma sargi ir pārsteidzīgi gatavi nodēvēt vienkārši par huligānismu. Kas attiecas uz sabiedrību kopumā, pieļauju, ka vairums latviešu nudien sevi par rasistiem neuzskata, taču viņi ar šo jautājumu patiešām saskarsies tikai tādā gadījumā, ja veidosies arī saskarsme ar citas ādas krāsas cilvēkiem.
Vienkāršākais jautājums, kādu uzdot, - kā Jūs justos, ja Jūsu meita nolemtu precēt tumšādainu cilvēku no Āfrikas? Esmu pilnīgi pārliecināts, ka "nerasista" attieksme tajā brīdī pietiekami bieži mainītos par visiem 180 grādiem.

Rasisms ir redzams zemiskajos komentāros, kādus ļaudis atstāj interneta portālos, oficiālā līmenī tas tika pacelts šokējošā politiskās partijas reklāmā par tumšādainu Latvijas zaldātu. Rasisms ir neatņemama sastāvdaļa latviešu "nacionālisma" radikālākajā galā. Tas ir konkrēts elements arī tā dēvētajā skūtgalvju kustībā, kura diemžēl arī mūsu valstī nav pavisam nezināma lieta. Saku vēlreiz - rasisms nav atkarīgs no tā, cik valstī ir vai nav ļaužu no citām rasēm. Rasisms ir aizspriedums, to var arī saukt par garīgu novirzi. Jā, tas ir aktuāls jautājums mūsu valstī, tāpat kā tas diemžēl joprojām ir aktuāls visā pasaulē.