Esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka cilvēki, kuri zin savus mērķus , viņiem liktenis pats parāda ceļus, kā uz viņiem tikt un piepildīt. Situācijās, kad prāts saka vienu, bet intuīcija kaut ko citu, tad nevajag izvēlēties nevienu no variantiem, tāpēc, ja tas būs lemts, tas notiks bez jebkādas aizdomāšanās, nebūs nekādu pretrunu starp prātu un intuīciju.

Izdomāju!!!Ja prāts un intuīcija ir pretrunā vēl taču ir trešais-pieredze xD uz tāda balsta var droši tālāk kuģot kamēr tie abi izlīdzinās savas nesaskaņas.Ja nav pieredzes,tad gan jau būs kļūda,kas dāvās pieredzi nākamajai reizei.

Ja pats esi pretrunu pilns varbūt laiks pameklēt labu draugu kuram radīsies padoms.Jo kam gan domāti draugi,je ne tam lai atbalstītu un sniegtu padomu :)

Tas ir katra pasa leemums. katrs cilveks nav vienads, un citiem intuicija ir stipraka par praatu, un daziem ir tiesi preteji. neuzskatu ka vajag kautgadu noteiktu siteemu kam un kad paklauties, katrs pats iznās kā ir labāk. intuicija ir vairak veiksmes spēle, bet prāts tev dod logiskus un pardomatus lemumus.. :)

Mana intuīcija mani nepieviļ, kad domāju, ka varu trīs priedēs apmaldīties.
Prāts - tas vispār izdomā pekstiņus un tik daudz strādā, ka nav brīnums, ka sakuļ sviestu.
Tā ka var teikt, pretrunas pārsvarā nav.
Laikam mana domāšana intuīciju ir sabojājusi, jo prāts ļoti daudz ir pieprātojis dažādus attaisnojumus neveiksmīgām darbībām. Prāts turpina strādāt, bet intuīcija klusē tad, kad tieši tai būtu jāpainformē mani. Ierunājas tā diezgan reti, un ne par jaunām lietām, lai gan ar to tad arī skaidrs, ka beidzot runā tieši intuīcija, jo tad parasti ir vai nu priecīgs satraukums vai miers un samierināšanās "jā jā". Un nekā izšķiroša tur nav.
Domāju, ka vislabprātāk paļaujos tad, kad intuīcija un prāts -ABI- ir apmierināti ar to materiālu, kas ir manā rīcībā. Bet pretrunu gadījumā - :D diemžēl uz intuīciju un par laimi uz prātu.

labāk ir paļauties uz prātu, ņemot vērā to, ka reizēm intuīcija dod mānīgus mājienus. Ir jāpadomā pašam. Bet tie kas padodas tikai savām iekšējām jūtām, atradinās domāt ar galvu un iet kā saka uz ūdens kustību. Tādiem cilvēkiem notikt var pat dzīvībai bīstamas situācijas, jo dažreiz gadās tā, ka cilvēi uzskata ka intuīcija viņu virza lēkt no 10 stāva loga utml.

Es uzskatu,ka ir cilvēki kuriem intuīcija ir vāja vai uzdarbojas reti tamdēļ ja tā ir uzdarbojusies,tad laikam tas ir svarīgs gadījums un būtu jāpaklausa.Vispār man tīk paļauties uz intuīciju,lai vai ko izspriež mans prāts.Loģiskā domāšana man padodas viegli,bet es to uzskatu par sausām zināšanām,jo intuīcija ir kaut kas mistisks,kas nekad nekļūdās(ja kļūdījās,piedodiet,bet tad ir švaki ar tās intuīcijas nolasīšanu).Manuprāt,intuīcija ir es,kuram pieder atbilžu lapa.Bieži kļūdos,jo ir grūti izveidot saikni uz savu es,lai paskatītos pareizās atbildes :D

Kļūdīties var gan paļaujoties uz prātu, gan uz intuīciju. Man šķiet, labāk kļūdīties, paļaujoties uz intuīciju, jo tad apziņa, ka es taču zināju, kā būtu vajadzējis rīkoties pareizi ir daudz mierinošāka, nekā apziņa, ka visu taču izdarīju pareizi, bet še tev, rezultāts - nekāds. Turklāt bieži vien ir tā, ka intuitīvi pieļautās kļūdas ir labojamas, bet "ar prātu" izdarītās - ne.

Intuīciju varētu salīdzināt ar zemapziņu. Tā ir kā iekšējs spēks, kas mūs brīdina vai liek izdarīt izvēli, kas var arī nebūt loģiska, taču mēs to reizēm tik stipri izjūtam, ka tā liek noticēt. Tapēc, laikam tomēr paļautos uz intuīciju, jo nespēju pretoties šai stiprajai, iekšējajai sajūtai.

Labāk gan klausīt prātam, jo intuīcijas bieži vien ir maldīgas, spontānas, kas liek aizmirst konkrētas lietas, kuras agrāk zināji.intuīcija maldina, bet cilvēki ir riskētāji, kas bieži vien paļaujas uz mirkļa iespaidiem, mirkļa domām un aizmirsts par prātu un neieklausās ko tas saka.

Es paļautos intuīcijai.

Visdrīzāk jau intuīcijai.

Domaju intuicija,jo ja cilveks nonacis pretruna tas nozime intuicija vinam ir,turklat nav tik klusa,lai nesadzirdetu-tas nozime laba un ieteiktu es labak palauties uz intuiciju,jo prats ne vienmer var tik labi IZSPRIEST ka intuicija-tavi iekshejie speki-PATEIKT PRIEKSHA.

Ja ir jāizvēlas starp prātu un intuīciju, tad tā vēl nav liela bēda. Izvēlies, kas būs, tas būs. Sliktāk, kad paļaušanās uz vienu, uz otru, uz abiem neko nemaina. Piemēram, kad cilvēks, ļoti aizmaldījies... Te viņam obligāti vajag paļauties uz vēl kaut ko. Kas tas ir?

Ja domājam tikai ļoti bēdīgas domas, tad intuīcijai vāks :D!!!