Jakluse un jamegina domas pateikties par to ko vini ir izdarijushi.Ari neesmu preti tam ka ir-ziedi un velreiz ziedi.Tas ir kas skaists un ir pat manuprat labaks dazreiz par vardiem.Var ari palasit par vesturi,neaizmirst vinu laiku un priecaties ka mes dzivojam tomeer kaut nedaudz labaka tagadne....es nepielauju domu ka kads varetu trokshnot.Atceres diena man sastas ar klusumu un piemineshanu.

Skaidrs, Jān, tad mums skolā skaidro to pašu - iesaukums, kurš tika pasniegts, kā brīvprātīga karošana par nacistu ideāliem! Problēma bija! Bet kas tagad par problēmu? Tā ir personiska lieta, kas man manās atmiņās. Ja esmu iemīlējies, neviens taču man nevar aizliegt domas par mīļoto uzskatīt kaut par svētkiem!

pirmkārt, svarīgi saprast, ka tā nav svētku diena, bet piemiņas diena. to skaidri vajag arī nodefinēt politisko strīdu meklētājiem. mums neviens nevar liegt pieminēt savus tautiešus, kas kļuva par nacistu upuriem, kad tika IT KĀ brīvprātīgi iesaukti karot.

Skaisti skan par cieņu pret karojošajām pusēm. Bet pret nekarojošām (ja vismaz viena puse nekaro...) cieņa ne mazāka! Tāpēc - kara rezultāts varētu būt izteicējs.
Miers ir rezultāts?
Konkrētajā gadījumā cik lielā mērā ir miers un vai mēs varam arī mieru atzīt un cienīt vēl bez tādas karošanas, kur paliekot pie savas taisnības nav miera...!?

Vēsture no laika galiem ir sapinusi lielus un sarežģītus mezglus, kurus reizēm cilvēcei ir grūti atraisīt, vai izprast, kāpēc viss ir tā samezglojies, tāpēc - ar cieņu pret karojošām pusēm, jo karā katram ir sava taisnība.

Par "neviennozīmīgiem" jautājumiem dažos vārdos kaut ko labu diez vai izdosies pateikt, bet ziedi ir ziedi - tie noder ļoti daudzos gadījumos un izsaka daudz vairāk par polemiku, kurš bija labs un pareizs, kad nekā CITĀDI rīkoties NEVARĒJA.

Visumā piekrītu Kaķēnam un Oskaram. Šī diena būtu jāpavada cieņā pret cilvēkiem, kuriem jāpateicas par viņu devumu Latvijas labā. Un ja kāds nevar pateikt neko labu, tad lai labāk nesaka neko.

Nu nezinu, kāpēc cilvēkus nesauc par sarkanajiem joprojām, bet par leģionāriem gan sauc. Neliekas pārāk labi.
Kas šodien ļauj mums izdzīvot, kam par šodienu ir jāpateicas? Cik bieži mēs šo pateicību jūtam un pateicamies (piemēram politiķiem)? Man neviens nepateicas. Cilvēki rūpējas par sevi, un citiem. Tas ir dabiski. Mēs jūtam plašu gammu -ko un kā savā laikā izdarīt- dzīvojot.
Bet leģionāru diena - tas ir specifiski. Joprojām skar cilvēku attieksmes vienam pret otru valstiskā līmenī. Kādam tas ir ļoti sāpīgi, kā neatrisināts jautājums, bet kādam vienalga. Bet mēs redzam iztēlē ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet tieši valstu kādreizējās attiecības. Kādreizējais joprojām atbalsojas šodienas attiecībās - cik tas labi?
Ja tie nopelni ir bijuši, tad tiem, kas jūt, protams, ir personīgi jāpateicas dzīvajiem.

16.marts vispār ir ļoti eskalēts un kutelīgs jautājums. Te saduras Latvijas spēja parādīt savu raksturu un neatkāpties no saviem principiem, un politiskie zaudējumi lielajā arēnā. Tā nu arī jābalansē.

Jumsts89, vai Tu maz zini, cik liela nozīme bija tieši mūsu latviešu leģionāriem šajos II pasaules kara apstākļos?

Pats svarīgākai ir tas, ka pateicoties šiem cilvēkiem un viņu aizstāvības cīņām "Kurzemes katlā", viņi deva iespēju ļoti daudziem latviešiem izbēgt no draudošā sarkanā varas terora un doties bēgļu gaitās. Tajā skaitā arī Vairai Vīķei Freibergai un viņas ģimenei tā pat kā daudziem tagad nu jau smalkajiem ārzemju latviešiem, tika dota iespēja izdzīvot.

Tikai jautājums ir tāds, cik gan bieži Freiberga un citi līdzīgi cilvēki, ir spējuši pateikties un izrādīt godu leģionāriem kaut vienreiz gadā?

Pievienojos Rolandam Laķim.

Nolikt ziedus pie brīvības pieminekļa, Lestenes brāļu kapi, suminātu vecos leģionārus šajā dienā, žēl ka viņu ar katru gadu kļūst mazāk un mazāk, Ja būs žogs pie pieminekļa, jākāpj pāri un jānoliek vienalga ziedi...
Protams neiztiks arī kāda provokācija no anifašistu puses...
IESIM GODINĀT LEĢIONĀRUS NESKATOTIES NE UZ KO, JO MUMS LATVIEŠIEM NEVIENS NESTĀSTIES CEĻĀ!!!
Mums tikai vajadzētu no 3 līdz 6-šiem Oskariem un tad uz priekšu!!

Atbalstu gan gaajienu, gan paareejaas aktivitaates. Veel buutu vajadziigs veikt izskaidrojosu darbu rietumvalstiis, kur reti kurs pilniibaa speej izteeloties stalinisma sausmas un adekvaati noveerteet veestures epizodes, kas saistaas ar muusu legionaariem.

Frontes līnija izveidojas starp divām naidīgi noskaņotām pusēm. Situācija, kad brālis, kas nav ar mums, ir pret mums - un citas iespējas nav. Daudzviet traģiskas attiecības starp pusēm bija un ir dziļa cilvēciska drāma. Visiem pagātnes drāmiņas nevar būt aktuāla tēma pat vienā dienā. Mūsdienās arī... vienu dienu cilvēki ir draugi, otru nē, nevar vienoties. Tāpēc kaut ko uzspiest no ārpuses nevar, kā diena jāpavada. Mūsu senči tāpat mums bieži prātā grozās, aizņem vietu leģoniem kā lielā viesnīcā. Mēs uzskatām, ka mums vajag, lai viņi tur atrastos, paturam prātā, bet tas vēl nav tik nospiedoši, kā uzskatīt, ka mums viņiem 16. martā šī "viesnīca" jārezervē un viņiem visu dienu tur jāuzturas.

Vismaz es došos pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, kā arī, ja notiks citas aktivitātes - kopīgs gājiens ar vecajiem karavīriem no baznīcas uz pieminekli, tad piedalīšos arī tajā. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir vienīgais veids,kā publiski mēs vēl varam parādīt godu šiem vecajiem vīriem, cik nu viņi vēl ir palikuši.