Esmu uzmanīgs pret šāda jautājuma nostādni, jo pasaule nav melnbalta. Ja kaut kādu vēsturisku iemeslu dēļ līdzās spiestas dzīvot divas dažādas kultūras, kuru izpausmes otrai pusei nav patīkamas un pieņemamas, tad vēlme norobežoties nav nosodāma. Bet ja tā pārvēršas par augstprātību, kurā otra kultūra tiek pazemota, vai arī izraisa vardarbību, tad tas man ir pilnīgi nepieņemami. Latvijā rasismam, ar ko es saprotu nepatiku pret citas ādas krāsas cilvēku, absolūtam vairākumam iedzīvotāju nav nekāda pamata. Tādēļ es saviem bērniem stāstu, ka visi cilvēki Dieva acīs ir līdzvērtīgi. Es ļoti ceru, ka to darīs arī manu bērnu draugu vecāki un skolā. Bet jebkura vardarbība ādas krāsas dēļ ir bargi jāsoda.

Neizskatās, ka mums ir lielas cerības kļūt par kādas īpašas nozares lielvalsti. Nedomāju arī, ka tam ir jābūt mērķim. Var jau censties kļūt par kukurūzas audzētāju lielvalsti, neinteresējoties par kviešiem – tas tā, līdzībai no pagātnes. Ir jādod iespēja visiem. Vienīgi būtu vērts saglabāt to, kas mums ir – tīra produkcija, roku darbs, amatniecība utt., bet sekmējot arī modernās tehnoloģijas un visu pārējo.

Es prātu un intuīciju atsevišķi nenodalu. Kad ir šaubas, prasu padomu Dievam. Arī sajūtas ir balstītas kaut kādās zināšanās, varbūt pat zemapziņā iegūtās. Labāk šaubīties un meklēt nekā nešaubīties un kļūdīties.

Es uz šo jautājumu atbildēt nevaru. Man nav viena cilvēka, kuru es vērtētu pāri citiem. Latvijas Lepnumā ir Gada cilvēki. Bet ne tikai. Visus apzināt nav iespējams. Man, piemēram, Gada cilvēks ir jebkura mamma vai tētis, kas dzīvē cīnās par to, lai viņu bērniem būtu tagadne un nākotne.

Saskaņā ar savu sirdsapziņu. Doma baznīca, Brīvības piemineklis vai piemiņas vietas ir iespēja saprast, uzzināt un pārdomāt. Neticu vēlmei demonstrēt un izrādīties.