Kas ļoti būtiski, tad pati par sevi ideja, ka Saeima nosaka konkrētas valdības pilnvaru robežas, risinot sarunas ar aizdevējiem, ir vairāk nekā pareiza. Patlabanējā situācija līdzinās variantam, kad aizsardzības ministrs būtu pilnvarots vienpersoniski „risināt kara un miera jautājumus”. Sagribēs, pieteiks karu zviedriem vai krieviem, un Saeimai atliks tikai akceptēt šo izvēli, jo karš ritēs pilnā sparā, un atkāpties nebūs kur. Jeb mazāk utopisks variants – katrs ministrs rīkojas kā viņam ienāk prātā, bet lēmumus tikai atnes uz Saeimu apstiprināšanai, sakot – te vairs neko nevar mainīt.

Būtu vietā pajautāt, kā tad īsti izveidojusies situācija, ka sarunas ar aizdevējiem risina šaurs cilvēku loks, pie kam nosacītā slepenībā. (Nosacīta slepenība ir tādēļ, ka pēdējā laikā visi, kuri vēlas uzzināt sarunu nianses, par tām arī uzzin. Tāpat slepeno vienošanos melnraksti ar apskaužamu regularitāti parādās plašsaziņas līdzekļos, bet nav dzirdēts, ka kāds tamdēļ tiktu saukts tiesas priekšā. Citiem vārdiem – Latvijas pusē slepenību uzskata par aizdevēju kaprīzi un neliekas ne zinis par informācijas noplūdi.) Bet izveidojās šī situācija brīdī, kad tika slēgta galvenā vienošanās ar aizdevējiem – vēl Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības laikā. Tad arī tika panākta vienošanās par sarunu formātu un citām niansēm, ieskaitot aizņēmuma kopsummu.

Katra nākošā valdība, ja vien tā nesastāv no boļševikiem, kuri pie varas tikuši apvērsuma ceļā, ir iepriekšējās valdības saistību mantiniece. Patlabanējā valdība no priekštečiem bez visa pārējā mantoja arī līgumu par 7,5 miljardu eiro aizņemšanos, līdzekļu izlietojumu, plānu ar veicamajām reformām, vienošanos par sarunu formātu, vienošanos par apakšlīgumu (t.i. līgumu par atsevišķu šo 7,5 miljardu eiro daļu aizņemšanos) apstiprināšanas kārtību, un vēl un vēl. Par šo dokumentu kaudzi, tā arī neredzējis un nelasījis, nobalsoja toreizējais Saeimas vairākums, bet balsot (pēc principa – atpakaļceļa nav, jo karš jau ir sācies) vēlēja toreizējais premjers Ivars Godmanis un finanšu ministrs Atis Slakteris (TP). Piedevām vēl toreizējais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) parakstīja cedeli, ka Saeimai gar šādām procedūrām  nav gandrīz nekādas daļas un aizdevēji par naudas lietam var runāt tikai ar premjeru un finanšu ministru.

Šo iemeslu dēļ Latvijai nav iespējams vienpusēji mainīt saistības, sarunu formātu un virkni citu lietu. To var izdarīt, tikai abpusēji vienojoties, bet aizdevēji par to nevēlas pat dzirdēt, pamatoti atsaucoties uz reiz parakstītajiem dokumentiem. Var tikai minēt, par ko domāja aizdevēji, kad toreizējā Latvijas vadība piekrita visiem nosacījumiem, kādus parasti izvirza trešās pasaules valstīm kaut kur Āfrikā. Tāpat var tikai minēt, kamdēļ pret Latviju attiecas kā pret trešās pasaules valsti, taču realitāte ir tāda kāda ir – visai skaudra.

Vienīgā iespēja daļēji normalizēt situāciju ir mēģināt soli pa solim panākt nevis aizdevēju, bet gan Latvijas interesēm atbilstošāku līdzekļu izlietojumu, pakāpenisku sarunu atslepenošanu, utt. Ar populistisku bļaustīšanos un citiem demonstratīviem gājieniem situāciju uzlabot nav iespējams, drīzāk gan pasliktināt. Pie kam ne tikai Latvijas, bet arī pašu bļāvēju, jo šeit nu reiz vietā ir nedaudz pārfrāzēts izteikums: „Lai nu kura govs mautu ...”