Ceļojums kalnā. Nāksi? |
|
|
Raivis Dzintars
Ej cauri tumšam mežam! Vēro simtgadu kokus, vēro meža zvērus, vēro lielus akmeņus un mazus ciņus! Turpini iet! Ir pazuduši ceļi. Ikviens virziens, kur Tu tālāk dodies, ir pareizs. Visapkārt meža valstība, meža valstība, meža valstība... Tu ej droši un zini, ka galā būs tas, ko Tu gaidi. Tu esi nonācis līdz augstam kalnam. Tu jūti, ka elpot ir viegli, ka gaiss ir silts un glāstošs un kāda nezināma balss sauc Tevi kāpt augšā. Tu kāp. Tik savādi, bet Tu tik pat kā nejūtu grūtumu, Tu kāp viegli un rotaļīgi. Gaiss kļūst vēl vieglāks. Šķiet, ka mājīgais siltums pārņem katru audu. Tu kāp arvien augstāk un augstāk, un Tevi vairs neinteresē, kas palicis aiz muguras. Katrs nākamais solis kalnā ir kā nebeidzama apskaidrība, kā baudas un dzīves jēgas augstākā izpausme. Pazūd bailes. Tās šķiet kaut kur nokritušas un aizmirstas pa ceļam. Pazūd kauns. Pazūd dusmas. Pazūd šķēršļi, pazūd likumi, pazūd robežas... un Tu tuvojies virsotnei. Jo tuvāk esi virsotnei, jo kļūst gaišāks. Izjūti gaismu ne tikai ar acīm, bet ar visu dvēseli! Pazūd arī Tava forma. Pazūd Tavi priekšstati par to, kas esi bijis. Arvien vairāk gaismas... Arvien vairāk viegluma... Šķiet, ka atrasta labsajūtas dzimšanas vieta. Un nu Tu esi virsotnē. Viss, kas kalna lejā, ir sīks un maziņš. Augšā uznests tikai tas, kas ir patiess un īsts. Šajā brīdī Tu apzinies, ka esi visu varošs. Viss, ko Tu vēlies, pārvēršas īstenībā. Tavai gribai un varai nav robežu. Šķiet, ka Tu atrodies visur, kur atrodas šī gaisma. Visur, kur ir gaisma, tur ir Tava griba. Paveries vēlreiz apkārt! Visu, ko redzi, ko dzirdi un ko jūti, saņem savās plaukstās! Lai tas kļūst mazs un reizē visu aptverošs! Iedomājies, ka plaukstās ir spoža bumba! Ne acis, ne prāts nav tik stiprs, lai šo spožumu novērtētu. Liec to iekšā krūtīs un liec tam palikt tur visu atlikušo dzīvi! Lai vienmēr kaut kur dziļi iekšā tā turpina mirdzēt! |
Foto:
|
| 28.12.2009 |
|
|||
Piekrītu Lanai, var būt simtiem virsotņu un bailes, ka sasniedzot vienu vairs nebūs ko darīt, ir nepamatotas. Aradhana, teicami pateikts "debesis par zemu" un "debesis jau arī nestāv uz vietas, viņas aug..." |
|||
|
|||
Tā nu ir. Vienmēr jātiecas augstāk un augstāk, pilnveidojot un padarot gaišāku sevi un vidi sev apkārt. Pa ceļam ik pa laikam var nākties apstāties pie kāda koka, atvilkt elpu, saprast, ka esi uz pareizā ceļa. Un, kad visbeidzot nonāc kalna galotnē un novērtē, cik tālu esi ticis un pa kādiem ceļiem esi nācis, nopūties aiz laimes un atvieglojuma, bet tad tu pagriezies un saproti, ka nebūt neesi virsotnē, bet gan kārtējā pakājē un līkumotais ceļš kalnā cauri mežam turpinās. Tā ir nepārtraukta cīņa ar sevi, ar savu gribasspēku, ar iemācīšanos nepaklupt pie visām meža saknēm un sasniegt kārtējo kalna pakāji, bet nu jau krietni vien augstāk. |
|||
|
|||
Kad sāku savu ceļojumu kalnā, man bija mazliet tā kā bail - vai beigās nebūs debesis par zemu, vai, pieņemoties spēkā, nevar izrādīties ta, ka visapkart ir tikai - vajums, un nav vairs neviena un nekā, pēc kā tiekties, kam garīgi kalpot, kā spēku sajust ka bezgalīgu. Bet nav tik traki - lai arī ceļabiedru kļūšt mazāk, no virsotnes uz virsotni ir vieglāk viņus saredzēt, un debesis jau arī nestav uz vietas, viņas aug... |
|||
|
|||
Mazā, protams, ka jāredz viss, tikai nevajag pārāk aizrauties ar apkārtnes pētīšanu, lai neaizmirstos ceļš un galamērķis. :) |
|||
|
|||
Varu izteikt pateicību par dalīšanos savā pasauluztverē.Paldies par uzmundrinājumu!Glabāšu šo gaismas bumbu sevī un neļaušu tai apdzist :) Tikai man ir mazas iebildums.Kāpēc lai mani neinteresētu solis,kas palicis aiz muguras?Kāpēc lai es neveltītu mazu mirklīti,lai apspriestu kāds bija mans solis un vai nākošo es varu spert tik pat platu un drošu vai arī vieglāk būtu tikt kā savādāk?Kāpēc lai es nepaskatītos,kas man ir apkārt,līdz ar to kas arī ir aiz muguras.Visur ir tāds skaists kontrast un maigas pārejas!Lai to novērtētu,man ir jāredz viss. |
|||
|
|||
nu tik gudri ka pilnīgi neviens neko nesaprata. ha ha |
|||
|
|||
Vareni un iedvesmojoši! Ja katrs apzinātos to kalnu, kurā kāpj un to virsotni, kas jāsasniedz, tad jau varētu teikt, ka pusceļš noiets. |
|||
|
|||
Visa musu dzive ir celojums kalna. Nezinu nevienu kuram kaut kas naktu viegli bez piepules un tas tapat ka uzkapt kalna. Diemzel ne visi sasniedz so kalna virsotni, un no sasniegusajiem ne visi godigi veikusi so distanci.Bet jebkura gadijuma prieks, ka esi parvarejis grutibas |
|||
