No kā mēs sastāvam? |
|
|
Dzintra Regīna Jansone
No kā mēs sastāvam? Kas mūs veido? Es nerunāšu par miesu. Tie ir ķieģelīši, no kuriem tiekam būvēti mēs – no tiem mēs sastāvam, kā ēkas. Gribam mēs to vai nē, bet viss ietekmē cilvēku un viss kopā to veido – viņa domas, viņa pārliecību, uzskatus… Jebkurš sīkums atstāj pēdas raksturā, tātad arī liktenī, nemaz nerunājot par lielākiem notikumiem. Bet, kas tad ir tie lielie notikumi? Tie ir tikai rezultāts, mazo mirkļu apkopojums. Piemēram? Skolas izlaidums. Aiz gadu gaitā izbalējušās izlaiduma bildītes stāv cilvēka veidošānās periods. Ļoti svarīgs laiks. Labi, ja ir aizmugure – ģimene. Bet, ja tādas nav, vai - ja tā ir tikai šķietamība, tad tevi, cilvēk, veido pamatā šīs attiecības – attiecības ar citiem. Tu mācies gan no labā, gan sliktā, tu mācies gan no savām veiksmēm gan neveiksmēm – TĀTAD - tu būvē sevi, tātad – savu nākotni, savu likteni. No skolas laikiem palikusi dzejoļu kladīte…vai sen aizmirsta zēna izbalējušie vaibsti raugās no foto, bet, ak – cik asaru toreiz netika liets spilvenā viņa dēļ …. Vai tas viss pagājis bez sekām? Noteikti – nē! Tas bija vēl viens ķieģelītis manā/tavā likteni – un uz nākošo notikumu, vai zēnu/meiteni, tu jau skatījies citām acīm. Un tā tas notiek… Atrodot kādu nejauši saglabājušos to laiku papīra skrandiņu, nodomāju – vai patiesi es to esmu rakstījusi? Naivā pusaudža pārgudrībā…izlasīti gudri citāti iestarpināti pa vidu…Kļūst pat neērti, vaigu gali nosarkst… Pārlaižu acis savām grāmatām. Blīvi tās piepilda grāmatu skapja plauktus ar muguriņām draudzīgi viena pie otras piespiedušās…Te ir valstis un cilvēki un domas, kas nekaro savā starpā, bet – katra paliekot pie sava, pastāv visas kopā. Tās veidojušas cilvēkus un pasauli, tās veidojušas mani. Ak, Kungs, nodomāju! Esmu visas tās ne tikai nopirkusi, bet arī izlasījusi! Reta ir dāvināta. Bieži pat neatceros, kas tur visās ir rakstīts. Paņemu rokā, pāršķiru lapaspuses un…tad atceros. Iesākumā to pārdzīvoju, tagad vairs nē. Vai tad man jāatceras viss saturs? Vai jāzin no galvas citāti? Noteikti – nē! Tas, citātu laiks, laiks pieder skolas un studiju gadiem. Jo – es jau tāpat sastāvu no lasītā! Tas viss ir mani veidojis. Gan manu raksturu, gan pasaules uzskatus! Tie jau ir tās manas ēkas ķieģelīši! |
Foto:wellspringoflife.org.uk
|
| 15.02.2010 |
Komentāri
|
|||
Ļoti labs raksts... Raugoties no ezoterikas viedokļa, to varētu papildināt līdz bezgalībai, taču arī šajā mazajā ieskicē ir daudz pateikts. |
|||
|
|||
nike kids shoes,nike shoe outlet,cheapest nike shoes,nike shoes online,nike free,nike shoes for kids |
|||
|
|||
nike air max trainers,nike air max sale,air max 90,puma shoes online ,nike max 2009,cheap air max 2009 |
|||
|
|||
acheter dofus kamas MMORPG DOFUS FR |
|||
|
|||
Mēs paši esam tādas dzīves grāmatas, kurās neviens ieraksts netiek izdzēsts, pat ja paši savus rakstus un savu vakardienu iznīcinam. Mūsos pašos, kā katrā atsevišķā sējumā, kas viss kopā veido Lielo Mūžības Grāmatu, ir rakstīts pilnīgi viss. Tas veido ne tikai mūs pašus, bet visu Kopumu. Nekas nav aizmirsts, neviens nav aizmirsts. : ) |
|||
|
|||
Interesanti.Es gan neko neatstāju pēc sevis.Savas klades bez žēlastības tiek izmestas.Tikai rets dzejolis ir palicis dzīvs pēc mana stingrā sprieduma,un arī dzīvi palikušie kādreiz dabūs baudīt uguns mēles.Vārdu sakot,man nepatīk liekas mantas.Man nepatīk agrākā es.Es nespēju atšķirt vakardienas es no šodienas,vakardienas es netiek atzīts par daļu no manis.Man dzīve ir kā dzīves grāmatas rakstīšana,bet šai grāmatai bieži vien mainās vāki un līdz ar vākiem-nosaukums.Sekojoši:vecās grāmatas nosaukums tiek palaists nebūtībā. |
|||
|
|||
Jauks rakstiņš! Reizi pa gadu es arī mēdzu parakāties pa vecām kladēm, burtnīcām un skolas grāmatām. Interesanti. |
|||
|
|||
Mēs esam divējādi - no vienas puses, esam cilvēki, personības ar savu intelektu, plāniem, lēmumiem, veiksmēm un neveiksmēm. No otras - Tīrā Esamība, Gars, Dvēsele... Ķermenis ir tikai viens, un mūsu ziņā paliek, kam to novēlēt - Garam un Dvēselei, lai tie varētu iemenatot pieredzi un veikt misiju, kādēļ nākuši šajā pasaulē, vai personībai un prātam, lai vienkārši pēc iespējas ērtāk iekārtotos tajā nosacītībā, ko apzīmē ar vārdu "cilvēks". Nepārprotiet - tā nav izvēle starp klosteri un Dzīvi visā tās pilnībā. Gan vienā, gan otrā gadījumā mūs mūsu ceļā gaida veiksmes un neveiksmes, darbs un atpūta, tuvība un šķiršanās... Daži no atslēgvārdiem varētu būt: patiesība vai meli, esamība šeit un tagad vai inerce, atklāt sevī vai iemācīties, atstāt aiz sevis vai ņemt līdz to, kas ir pabeigts... Nesen pārlasīju savus vecos, kādreiz rakstītos dzejoļus - tobrīd, kad rakstīju, neatšķīru, kuri nāk no manas īstās Patības un kuri - vienkārši no kaut kādiem priekšstatiem par sevi. Bet tagad sašķiroju divās kaudzītēs - kurus esmu atstājusi aiz sevis un zem kuriem joprojām būtu gatava parakstīties. Un arī tā vēl nav atbilde, bet tikai ceļš... |
|||
|
|||
Ziemeļu reģionu indiāņi saka, ka tava dzīve ir tik vērta, cik saullēktus tu esi redzējis. Rietumnieki to vienkārši sauc par dzīves pieredzi. |
|||
|
|||
Bija tāds teiciens: "Mēs esam tas, no kurienes mēs nākam". Varētu teikt, ka katrs, arī vissīkākais notikums, veido mūsu dzīvi un izpratni par to. Reizēm ir interesanti par to pafilozofēt... |
|||
