Dzintra Regīna Jansone

Februāra un marta puteņi...bet - tik un tā - jau pavasaris! Mans pavasaris, tas, kas vēl tikai būs...kā nojausma...kā cerība...Bērzu stumbri jau iekrāsojušies tumši sarkani un smalki zaļo zīdu tie zaros uzmetīs vēlāk...pavisam drīz deguntiņu izbāzīs sniega pulkstenītis un sauks - hei, sveika saule!
Līdz trakajai ziedēšanai vēl jāpagaida.
Bet tas jau būs cits laiks.

Mans pavasar's atnāk lēni un klusi,
Mans pavasar's netrako, ne uz to pusi;
Dvēsele sniedzas uz sauli
Smaida – mazais pumpur, ko dusi?

Mans pavasar's atnāk, kā visiem,
Ar putnu dziesmām un ilgām;
Tikai klusi, klusiņām
Spēlējas tas ar pērnajām smilgām.

Skumji un lēni manējais nāk,
Kā nopūta maiga, kā saules stars vēss,
Kā sniega pulksteņu dusa,
Kā atmoda lēna un klusa.

Mans pavsaris mostas lēni,
Tik maigi, kā pumpurs,
Kā sula, bērzā pierietusi-
Pa lāsei pil un krājas.

Vēl daba guļ, vēl aizmigusi miegā,
Bet viss jau notiek;
Un putni atgriežas mājās,
Ceļā gurušiem spārniem.

Pagriezies uz manu pusi, vējiņ,
Tu, kas pavasari nes!
Pasmaidi un noglāsti man matus,
Nebēdā, ka sajauksi man tos...