Ieva Holma

Reiz bērnībā drēbju skapī rūpīgi noglabātu atradu pelēkas krāsa auduma cepurīti ar izšūtas zvaigznes rakstu. Tāda vienkārša, bet zolīda naģenīte. Pajautāju mammai, kam pieder šī cepure, un uzzināju, ka tā ir mantojumā no mana vecātēva, kas bija kādas studentu korporācijas biedrs. Vairāk tad arī neko par to, ko nozīmē šis vārds „korporāija”, neuzzināju. Vēlāk tieši šāda veida cepurītes, tikai citās krāsās es ievēroju dažādu valstisku pasākumu laikā, kur tās rotāja parasti jaunu cilvēku galvas. Pāri pleciem pārlikta krāsaina lentīte, bet rokās paukošanās zobeni. Izskatījās visai iespaidīgi un interesanti.

Tikai vēlākā laikā uzzināju kaut ko vairāk par šiem cepurīšu nēsātājiem. Izrādās, ka pēc definīcijas studentu korporācijas ir slēgta tipa organizācijas, kurā iestājoties students var kļūt par biedru uz mūžu. Arī pašai kļūstot par studenti un tiekoties ar saviem vienaudžiem, par korporācijām izdzirdēju aizvien vairāk. Bet diemžēl dzirdētās valodas bija visai pretrunīgas. Visbiežāk tās izskanēja par kārtējo sanākšanu alus dzeršanai. Diemžēl sanāca arī nonākt kādas korporācijas telpās, kur tikai viena telpa no visām pārējām bija brīva no neskaitāmām alus pudelēm. Protams, tas neatstāja uz mani to labāko iespaidu, jo negribējās ticēt, ka šīs tradīcijām bagātās un patriotiskās studentu korporācijas ir devalvētas līdz alus dzeršanas līmenim.

Turklāt uzstādījums par studentu korporāciju biedriem kā Latvijas valsts gaišās nākotnes cēlājiem krietni mazinājās, uzzinot, ka korporācijas biedri arī politiskajos jautājumos neiesaistās. Nedaudz likās dīvains šis uzstādījums, ka korporācijas politiskajā dzīvē neiesaitās. Bet varbūt tieši tas ir pietrūcis visvairāk līdzšinējai Latvijas politikai, ka nav bijis jaunu, izglītotu un patriotisku cilvēku klātbūtnes. Un korporāciju biedru stingrā turēšanas pie šiem principiem, šķiet, ka šo sastingušo politiku ir tikai vairojusi. Ja Ulmaņa laikā šīs korporācijas bija tieši nacionālās politikas sastāvdaļa un veicinātāja, tad tieši šajos grūtajos laikos aktīvajai studentu daļai nevajadzētu norobežoties no politikas, bet aktīvi iestāties par vērtībām, kas valsts politikas līmenī tiek klaji ignorētas.

Pašai vairāk interesējoties par studentu korporācijām, mani uzrunāja korporāciju vēsture, tradīcijas un vērtības, kurām liela nozīme bija Latvijas brīvības cīņās un Ulmaņa laikos. Šo korporāciju mērķi un uzdevumi neapšaubāmi ir ļoti augsti un patriotiski. LU sagatavotajā vispārīgajā informācijā par korporācijām var lasīt, ka korporāciju mērķis ir audzināt nacionālo inteliģenci, nodrošināt tās augstu zināšanu un kultūras līmeni, sagatavot Latvijas valstij un sabiedrībai talantīgus, spējīgus, centīgus darbiniekus, attīstīt jauniešos pienākuma apziņu, ētisko un estētisko izjūtu, draudzību, savstarpējo cieņu (..)”.Vai, piemēram, studentu korporācijas „Patria's" mērķi ir audzināt savus locekļus tēvzemes mīlestībai, latviešu tautai un latviešu valodai; izkopt savu locekļu nacionālo un sabiedrisko stāju, stiprināt viņu goda prātu un patiesības izjūtu, pienākuma apziņu, vienprātību, draudzību savā starpā un veicināt viņu akadēmisko izglītību. Izaudzināt savus locekļus par cienīgiem latviešu tautas piederīgiem un krietniem buršiem. Izlasot par šādiem mērķiem, tas ļoti ielīksmo sirdi, un, ja tas tā patiešām ir, gribētos, lai ikviens students būtu piederīgs studentu korporācijām.

Patīkami vienmēr ir bijis, ka katru gadu 18. novembrī korporanti pulcējas pie Latvijas Universitātes un svinīgā lāpu gājienā dodas uz Meža kapiem, lai godinātu Māti Latviju. Tikai paliek neatbildēts jautājums, ko tādā brīdī dara visi pārējie studenti? Kā pārējie Latvijas studenti atzīmē šo tik svarīgo svētku dienu?

Tāpēc es ceru, ka studentu korporācijas spēs saprast, cik svarīga būtu viņu aktīvā loma un darbība tieši valsts politikas veidošanā. Manā skatījumā, šajos valsts un tautas morālās un ekonomiskās krīzes apstākļos studentu korporācijām vajadzētu vēl aktīvāk savos biedros audzināt patriotisko garu, kā arī izvērst to publiski, iesaistot aizvien vairāk studējošu jauniešu. Varbūt bez dziedāšanas vai paukošanās nodarbībām korporanti varētu ieviest arī politisko debašu, valstiski svarīgu jautājumu risināšanas vakarus, radot augsni jaunu, patriotisku valsts politiķu veidošanai. Es ceru uz to, ka tieši izglītotā, jaunā studentu paaudze būs tā, kas sapratīs, ka arī viņiem ir jāpieliek rokas valsts un sabiedrības nacionālās politikas veidošanā, neaprobežojoties ar malā vērotāju lomu. Ja to nespēj vai negrib darīt Latvijas izglītotā jaunatnes daļa, tad kas gan to vēl spēs?