Eduards Ozoliņš

http://twitter.com/eduardsozolins

Var jau būt, ka sava taisnība ir tiem, kas šajā krīzes laikā pauž domu, ka tautai jāļauj nolaisties līdz “zemākajam punktam”, lai tā pamostos un saprastu, kas notiek un pats galvenais - ka tā tālāk vairs nevar turpināt.

Tomēr nav nekas jauns, ka gudri cilvēki mēdz mācīties no savām un arī citu kļūdām un kāpēc gan to nedarīt arī mums, kad Latvijas vēsture (gan tuvā, gan tālā) mums sniedz gana plašu ieskatu tajā, kas var notikt, ja pilsoniskā sabiedrība iemieg, cilvēki neiet uz vēlēšanām un izrāda vispārēju ignoranci par politiskajām norisēm un valsts lietām kopumā (“bubināšana” pie virtuves galda skatoties “Panorāmu”, diez vai ir attieksmes parādīšana).

Taču ir arī pozitīvi izņēmumi. Piemēram, nu jau visiem labi zināmā “Telšu pilsētiņa”, kas iepretim Ministru kabinetam pastāv un darbojas jau kopš aizvadītā gada decembra un, lai arī daudz var runāt par protestētāju nekonkrētajām prasībām, tomēr cepuri nost par to vien, ka šie cilvēki spītējot samērā ekstremāliem dzīves apstākļiem, ir parādījuši savu nostāju par valstī notiekošo.

Bet ne iepriekšminētā kustība, ne citas aktivitātes (aizvadītajā gadā tapa kustība “Pingviniem.lv”, kas noplaka tā arī nerealizējusi vērā ņemamas nevardarbīgās protesta akcijas), nav radušas tādu sabiedrības atbalstu, lai varētu runāt par vērā ņemamu spēku. Tāpēc galvenais jautājums kopumā ir par to, kāpēc sabiedrību vairāk uztrauc tas, kādu apģērbu valkā Finanšu ministrs Repše, nekā tas, kāpēc zaudējumus nesošās sabiedrības “AirBaltic” vadītājs Fliks ik mēnesi atalgojumā saņem vairāk kā 10 000 latu.

Pirms pāris dienām kaut kur internetā pamanīju interesantu aicinājumu siltākā laikā doties izbraukumā zaļumos uz Puzi, Mākoņiem, Jūrmalu un tur apciemot Aivaru, Andri un Aināru. Nav slikta doma. Ir jāparāda, ka neesam vienaldzīgi pret viņu veiktajām shēmām daudzu gadu garumā.

Tikmēr atkal tuvojas 13.janvāris. Pagājušā gada notikumu ietekmē šis datums reizē ir kļuvis gan par zināmu simbolu tautas protestiem, gan par bēdīgu atgādinājumu dažu cilvēku provokatīvajai agresijai, kas beidzās bez rezultāta. Tāpēc priekšdienām neaizmirsīsim, ka patiess tautas spēks ir spējā cerētās izmaiņas panākt ar nevardarbīgām metodēm.