Eduards Ozoliņš

http://twitter.com/eduardsozolins

Aizvadītajā nedēļā rakstniece Andra Manfelde izplatīja vēstuli, kurā lūdza uz nenoteiktu laiku, sakarā ar smago ekonomisko situāciju valstī, iesaldēt savu nodokļa parādu dažu simtu latu apmērā, reizē uzdodot jautājumu – “Vai likuma burts stāv augstāk par cilvēku?”.

Konkrētā gadījuma sniegtais piemērs, kas aicina pārvērtēt VID un valsts politiku nodokļu jautājumos, ir interesants, sevišķi ņemot vērā neseno gadījumu, kad bez jebkāda pamata tika atlaists liels nodokļu parāds Latvijas Nacionālajai Operai.

Taču pārdomu vērts ir arī jautājums par likuma un cilvēka lomu pilsoniskā sabiedrībā un neatkarīgā valstī. Pirmkārt, mums ir Satversme. Manuprāt, mums ir labs pamatlikums, kas lielos vilcienos paredz visu nepieciešamo – sākot ar cilvēka tiesībām uz vārda un ticības brīvību, beidzot ar tiesībām uz īpašumu un taisnīgu tiesu.

Problēmas sākas, kad minētās tiesības jāievēro reālajā dzīvē, t.sk. valsts izdotajos “parastajos” likumos un lēmumos, nemaz nerunājot par tiesu varu. Piemēram, Satversmes 92.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Ja tiesnesis tiesas sēdē var pateikt: “Pēc taisnības jau tā iznāk, bet nu likumiski te neko nevar”, tas liecina, ka kaut kas tomēr īsti nav kārtībā.

Nesen Satversmes tiesa atcēla lēmumu par pensiju samazināšanu, atzīstot, ka tas noticis prettiesiski. Pēc šīs uzvaras, kas kā pozitīvs piemērs parādīja, ka gluži bedrē vēl neesam, Satversmes tiesai sākuši gatavoties arī skolotāji, policisti un mediķi.

Vai Satversmes tiesa daudzu acīs ir kā “pēdējais bastions”, kur Latvijā meklēt (un varbūt, ja paveiksies, arī atrast) taisnību? Ja tas tā ir, tad drošvien tam ir nopietns pamats.

Mūsu valsts tika dibināta un atjaunota uz cilvēcības pamatiem. Kur tas ir palicis šodien?