Šis vārds, varbūt, ir ....nu, parasts ikdienas vārdiņš. Bet – vai tik parasts, ja tiek lietots diagonozes vietā?
Vai tas ir jaunvārds? It kā – nē.
Vai ielidojis Latvijā līdz ar jaunajām vēsmām un pārmaiņām?
Arī, nē! Tak zināms no senlaikiem.
Bet – ārstu valodā tas nu ir ieņēmis stacionāru un ( vai?) paliekošu vietu!

Pastāstīšu tikai dažus paraudziņus:
- Jau kādu gadu sāp galvas kreisā puse. Asas sāpes auss apvidū...

-Ārsts: Nu, VARBŪT, esat apgūlusies nērti, ( gadu guļu neēti???) - VARBŪT, ka skriemelis nervu atspiedis...
Ar visu savu VARBŪT eju mājās un dzīvoju ar to tālāk.
-Nesen uzradās asas sāpes vēderā. Protams, ko tad cilvēciņš var citu darīt? Iet pie glābēja.
- Ārsts: VARBŪT, jums tā ir tikai reakcija pēc operācijas ( pirms desmit gadiem taisīta ), VARBŪT, ka tas ir no skriemeļu deformācijas, VARBŪT...
- Ar augstu asinspiedienu slimoju vairāk kā desmit gadus. Laiku pa laikam šī jocīgā parādība lēkā. Augstākais – sistoliskais, ir stabili ieņēmis savas augstās pozīcijas Bet diastoliskais/ zemākais spiediens ir lecīgs. Reizēm, milzīgi augsts – 140! (Norma – 80). Reizēm pavisam zems - 50...Nepatīkami, lai neteiktu vairāk.
- Ārsts: Varbūt ieēdāt ko sāļu vai žāvētu...VARBŪT...
- !!!???

Nav jau vērts uzskaitīt. Reizēm tas patiesi jau kļūst šokējoši.Katrs, kam būs bijusi nelaime saslimt ir sastapies gan ar ārstu cinismu, gan ar VARBŪT. Katrs no minētajiem gadījumiem ir konkrēts un katram dakterim ir vārds. Nosaukt? Neērti kaut kā...ārsti, tomēr...

Pirms gada gadījās gulēt Kardioloģijas nodaļā.
- Ārste: Kādēļ tad jūs est tik emocionāla? Kādi tad iemesli?
- Es: Nu, dakter, mani pat uztrauc tas, ka Āfrikā bērni mirst badā ( Vai tad kāda jēga ir uzskaitīt patiesās problēmas?)
- Ārste: Tad jau jums vajadzīgs psihiatrs.
Neko neatbildēju. Neuzdrošinājos. Jo, mana dzīvība taču atrodas viņas pārziņa, vai tad drīkst ko iebilst! Bet pie sevis nodomāju: Dakter, ja jau jūs neuztrauc cilvēku ciešanas, tad, VARBŪT, pie psihiatra jāiet mums abām???

Visu savu mūžu biju domājusi, ka ārsta profesija ir galvas tiesu augstāka par citām, par jebkuru profesiju. Tagad vairs nezinu, ko domāt. Ikdienā saskaroties ar ciešanām, nelaimi un nāvi...tas patiesi var notrulināt gan jūtas, gan emocijas un cilvēks ar laiku kļūst cinisks.
Tāds – veselīgs cinisms ar humora devu, kādu klasiski mēs redzam detektīvos, kur anatoms ēd maizīti pie sekciju galda.

Bet nu jau tas sāk pārsniegt jebkuru normu. Bieži izskatās, ka pacients traucē ārstam dzīvot, strādāt un pelnīt. Hipokrāta zvērests vairs nav solījums kalpot cilvēkam, bet tikai tāda obligāta piedeva pie diploma.

Nesen mūsu doktorātā nomainījās ārste. Jāsaka gogīgi, šo ziņu uzņēmu ar šausmām. Kādas pārmaiņas tad nu atkal mūs sagaida. Aizgāju un...patiesi, patiesi pārsteigumā apstājos no redzētā!!! Bija iekārtots īsts ārsta kabinets! Ar visu aprīkojumu slimnieka izmeklēšanai! Pirms tam – daktera un medmāsas galdi – norīkojumu rakstīšanai, tika mērīts tikai asinsspiediens.
Un „jaunā” daktere iet ( iet!!!) vizītēs!!!! Iepriekšējā lika saukt ātro palīdzību....

Ak, mana nodevīgā pārsteiguma asara!
Cik gan daudzreiz tiku klusībā lūgusi Dievu: Ak Kungs! Kaut gadītos viens īsts ārsts, tāds, kā tajos tālajos nīstajos padomju laikos, kad ārsts vēl bija ārsts, ne tikai norīkojumu ( pie speciālista) rakstītājs, kad ārsts gāja mājas vizītēs, kad ārsts bija atbildīgs par savu slimnieku.....Caur asarām pasmaidu – es lūdzos, kā Mērnieku laikos...

Vai tiku uzklausīta? Neuzdrošinos būt tik pārdroša.

Šis, nu jau smieklīgais, teiciens: Par naudu veselību nenopirksi! Par ko tad, piedodiet?
Piezvanīju uz „Stradiņiem” lai pajautātu, cik jāmaksā diennaktī par slimnīcu. Man atbildēja: 40 latu.
!!!!
???