Runājot par Valentīna dienu, esmu dzirdējis gan sajūsmu pilnus svētku atbalstītājus, gan niknus svešās paražas noliedzējus. Laikam tā īsti nepiederu ne vieniem, ne otriem. Man šī diena ir tāda pati kā pārējās. Lai samīļotu, atzītos mīlestībā un apliecinātu jūtas, man nevajag ne kopēju „starta šāvienu”, ne reglamentu, ne arī dažādas par jaudīgu biznesu pārtapušās 14. februāra atrakcijas. Īpašākas dienas vienmēr ir tās, kad otrs cilvēks ir iepazīts, vēlāk – kad bildināts, kad vilkti gredzeni, kad dzimuši bērni un tā bez gala. Ja kādam palīdz mīlestības tēmai īpaši pievērsties tieši 14. februāris, tad arī tas, protams, ir jauki.

Ja analizē dziļāk, tad Valentīna dienas tradīcijai redzu gan plusus, gan mīnusus. Lielākais ieguvums viennozīmīgi ir tas, ka mīlestība vispār tiek daudzināta un ka cilvēki tiek iedrošināti pievērsties mīlestības dimensijai vairāk. Ja kādam palīdz tieši 14. februāris, ļoti labi. Mīnuss savukārt ir tas, ka mīlestības tēma šajā dienā nāk pārāk ciešā komplektā ar komerciju, kā arī izreklamētiem un visai sekliem uzvedības šabloniem. Laikam jau reti, kad medaļām būtu tikai viena puse...

Ja reiz šī diena rosina runāt par mīlestības tēmu, tad mans novēlējums būtu- mīliet katru dienu, neatkarīgi no apvilktā rāmīša kalendārā. Mīlestība deva jēgu cilvēku dzīvēm jau tad, kad tādi kalendāri vēl izgudroti nebija. Kalendārs vispār ir tāds ļoti viltīgs izgudrojums. Tas mums ļauj apvilkt rāmīšus dažādām dienām nākotnē, radot šķietamību, ka par nākotni mums ir teikšana. Patiesībā neviens nezinām, vai piedzīvosim nākamās kalendāra dienas, cik tās piedzīvosim un kādi jauni pavērsieni gaida aiz katras nākamās atzīmes. Īsta teikšana mums ir tikai par to mirkli, kurā atrodamies šobrīd.

Līdz ar to diez vai mīlestība ir tā lieta, kuru varētu atlikt uz vēlāku. Ja dzīves beigās mums būs iespēja atskatīties uz piedzīvoto, tad vislielākais gandarījums būs par tām skudriņām vēderā, kas pavada pirmajās satikšanās reizēs; par gādību un rūpību, ar kādu sildījām tos, ko mīlam jau ilgi; par sajūtu, kad krūtis ieelpo bezgalību, veroties dzimtās zemes dabas ainās; par prieku, ko esam guvuši nevis no saviem panākumiem, bet jūtot līdzi citu laimei un veiksmei, kā arī to vairojot...